Sveikas! Ceru uz kādu padomu. Stāsts garš, bet centīšos īsumā uzrakstīt. Biju kopā ar puisi 5 gadus. Pēdējā gada laikā sākās rutīna, sāku skatīties riņķī uz citiem, likās, ka varu dabūt labāku..Kaut gan attiecībās bija problēmas, centos tās risināt, bet puisis nerunātājs un man arī pieriebās lūgties un vienai ko uzlabot. Jutos vientuļa. Gribēju ar kādu parunāt. Tā nu pavisam nejauši uzsāku saraksti ar citu. Sarakstījāmies 8 mēnešu garumā, internetā, bet nekas vairāk nebija. Nezināju ko iesākt, jutos slikti, bet centos to pārtraukt, jo nevēlējos krāpt savu puisi. Bet tad puisis mani pārsteidza un pameta mani pirmais, aizgāja pie citas. Arī es uzsāku attiecības ar šo puisi, ar ko sarakstījusies biju. Bet es nespēju, joprojām mīlēju bijušo un nekas labs nesanāca. Viņš gan mani vairs nemīlēja. Bet mana dzīve bija elle. Tā nu es izdarīju ko stulbu, aiz sava izmisuma. Es pametu uzsāktās attiecības un skrēju pakaļ bijušajam. Arī viņš bija izbeidzis jaunās attiecības, bet teica, ka ar mani neko vairs nevēlas, jo esmu viņu pārāk sāpinājusi, aiz muguras sarakstoties ar citu un viņš mani vairs nemīl. Es turpināju kā tāda muļķe skriet pakaļ un lūgties :( Līdz panācu, ka uzsākām atkal dzīvot kopā ( pirms tam dzīvojām kopā visu laiku ). Vienkārši kaut kā aizgāja, ka paliku vienu nakti, vēl vienu, bija sekss..Varbūt viņš mani tikai izmantoja, bet man galvā tikai viens - es viņu mīlu un nespēju bez viņa. Es ļoti centos, attiecības nedaudz uzlabojās it kā, mums ir jauns kopīgs hobijs, es izturos lieliskāk kā jebkad.. Nu jau pagājuši vairāki mēneši, bet bija strīds un viņš pateica, ka mani nemīl. Ka reizēm viss ir lieliski un viņš jūtas labi ar mani, bet tad to visu nobloķē atmiņas par to, kā mēs viens otru nodevām un bijām ar citiem.. Kā es braucu ar citu un mīlinājos mūsu kopīgajā mašīnā utt utt. Viņš ir noslēdzies, nav nevienas bučas pašlaik, nekā romantiska.. Tikai sekss reizēm ir, es jūtos tā, it kā mani izmantotu.. Kad saku, ka iešu prom, viņš neko nesaka. Saka ka nezina, vai kas sanāks un vai laiks palīdzēs un jūtas atgriezīsies.. Es nezinu ko man iesākt, jo šo visu stipri ietekmē arī tas, ka man jāatgriežas pie vecākiem, viena es dzīvot negribu, nekad neesmu dzīvojusi, bet ar vecākiem dzīve ir elle. Plus vēl es atceros, kāds murgs bija bez viņa, es visu laiku 2 mēnešu garumā raudāju, neēdu, pastrādāt nevarēju. Bet es jūtos pazemojoši palikt kopā šādās attiecībās, kur mani nemīl, izmanto seksam un pat nezinu, vai atgriezīsies viņa jūtas.. Es viņu ļoti mīlu un agrāk viņš mani nēsēja uz rokām un es darītu jebko, lai atgūtu viņa milestību, tikai nezinu kā.. Esmu tādā izmisumā, ka nespēju vairs. Iesakiet kaut ko. Zinu, ka teiksiet, kur mana pašapziņa, ka necienu sevi, ka jāiet prom, ja mani nemīl..bet ir tik grūti atkal atgriezties tajā bedrē, es nespēju :( Jo ir dienas, kad viss mums ir tik lieliski. Un tad man liekas, ka labāk lai ir lieliski bez mīlestības kaut vai, jo, ja aiziešu, katra diena man būs elle.