Dievs

Jāsaka, kā daudzas jau ir teikušas - kur tu tādas meitenes satiec...
Es ticu, bet iekšēji. Man nepatīk kontaktēties ar tiem, kas sludina savu ticību pa labi, pa kreisi un runā tā, it kā jumts būtu aizbraucis. Uz baznīcu eju retāk, nekā gribētos, jo ir tikai dažas baznīcas, uz kurām man patīk iet.

Man ļoti patīk mana vectēva teiciens šai sakarā "es ticu Dievam, bet neticu tā kalpiem" :)

vai tad neviena nav redzējusi skaistas meičas kopā ar tādiem notetovētajiem kārnajiem ar ģitārām? es venreiz noklausījos viņu sarunu autobusā, kur viņi izsmēja Dievu.

Ne es, ne mans vīrietis neticam Dievam un uz baznīcu nekad neejam. Bet neviens no mums nav notetovējies un sātana mūziku neklausās. ;)

tiešām? lielāka daļa mūzikas mūsidenās ir sātaniska, vismaz tā šķiet klausoties

Nē, neticu Dievam.
Par to sātanisko mūziku... nu pēc katoļu baznīcas uzskatiem, lielākā daļa no mūsdienu mūzikas, filmām un grāmatām ir uzskatāmas par sātana ražojumu un pavešanu uz grēkiem.

Mīkstais,ieraudzīji vienu meiču ,kuru nevari dabūt ,tagad domā ,ka visām puiši ir tikai tetovēti sātanisti ? :D

es ticu, bet arī iekšēji. uz baznīcu citreiz aizeju Ziemassvētku laikā. manurpāt, ir jātic Dievam, bet ne reliģijām.

lanelle un DIO ļoti labi pateica!

Vēl citāts, kas lika padomāt.
http://blog.yimmyayo.com/post/18377808745

Mani reiz fanātiska baptiste nosauca par "svētdienas ticīgo" - kas pie Dieva vēršas brīdī, kad to vajag. Daļēja taisnība tajā visā arī ir. Es tiešām ticu Augstākajai varai. Tā kā nezinu, kas tajā varā ietilpst, ir vienkāršāk to saukt par Dievu. Viņš katrā ziņā nepieder nevienai konfesijai - neesmu kristīta un Bībeli lasu reti. Bet - manos tekstos Dievs pieminēts diezgan daudz un ar lielo burtu, kaut kāda ticība tam, ka visu neregulējam tikai mēs, man ir, un tā ir diezgan noturīga.

Neveicu nekādus rituālus, kas saistītas ar kristietību, neeju uz dievkalpojumiem, negavēju. Tas viss ir izdomāts, lai cilvēkus kaut kā savāktu kopā un veicinātu vienas domas attīstību, bet, kas ir domāts bariem, nav domāts man.

Neticu dievam un reliģijas uzskatu par mērošanos ar iedomu draugiem. Cilvēki grūtos brīžos lūdz 'kaut kam' palīdzību un tad, kad viņu lūgums piepildās, automātiski nopelnus piedēvē savam iedomu augstākajam spēkam, aizmirstot apstākļu sakritības, medicīnu un visus citus sekmējošos faktorus. Man ticēšana dievam šķiet sava veida vājums, jo cilvēks gaida kādu palīdzību, atbildi,tas ir pēdējais salmiņš.

Bet, atbildot uz autora jautājumu, kamēr man neuzspiež savu nostāju šajā jautājumā, man ir pilnīgi vienalga vai Anniņa vai Pēterītis tic dievam.

Tad man ir papildjautājums - kā tad ir ar kāzām tām, kuras netic Dievam? Tikai dzimtsrakstu nodaļā kā tāda formalitāte, lai tik būtu?

ar tām kāzām, laulībām it tā. man negribās to atzīt, jo man šķiet ka to tomēr nosaka Dievs, bet līdz 13.gs laulības bija tikai laicīga padarīšana.

WaRRior aprakstīja manu nostāju.
vienīgi esmu kristīta (kas gan nebija mans lēmums) un dažkārt mēdzu aiziet uz baznīcu, jo vairāk vai mazāk tā tomēr ir svētīta vieta (ņemot vērā tās vietas enerģiju, ko tā gadu gaitā uzkrāj), lai kaut izteiktu visas savas sakrājušās sāpes (lai neturētu pie sevis) un kaut nedaudz nožēlotu visu to, ko, manuprāt, esmu darījusi ne gluži pareizi.

Es Dievam neticu, jo es nespēju ticēt tam, ko neredzu, kā varu nejūtu. Nepakļaujos arī tāda veida sarunām. Vecmāmiņa visu laiku uspiež savu "Bet kaut kam taču ir jātic!" un uz šo es atbildu vienkārši - Ticu sev un saviem spēkiem. ļoti nepatīk tā uzbāzība, ka ja neesi ticīgais, tad esi sātanists :D Kādēļ dievticīgie ir tādi lopiņi pakaļskrējēji?
Meitenēm patīk puiši, kuri uzdrošinās un kuri ir talantīgi, ja Tava vienīgā prasme ir ticēšana Dievam, esi nūģis un visu laiku runā par Dievu, tad Tev vajag vai nu dievgosniņu vai terapiju. Un mīkstais, kā tad ar seksu pirms laulībām?

Farfalla Vandetta,

kāds sakars laulībām ar dievu? Kāzas ir svētki. Mani neticīgie vecāki sarakstījās dzimtsarakstu nodaļā, bet ļoti muļķīgi domāt, ka neticīgajiem ar to arī viss beidzās, bija arī svinēšana 3 dienu garumā un kāzu valsis pilī.

Es personīgi neticu, jo mans novērojums - tie, kas tic, reizēm ir daudz lielāki liekuļi nekā tie, kas netic. Nu kā var iet uz baznīcu atlūgties grēkus, un pēc tam mājās savus tuviniekus pazemot, tiranizēt utt. Tas man nešķiet pieņemami. Un jā - nevaru ticēt tam, ko neredzu - kā jau tika minēts augstāk.

Queen, laulības ir baznīcā, salaulājas Dieva klātbūtnē un savienībai ir tā svētība, vismaz tāda ir tā doma. Dzimstrakstu nodaļā ir papīru parakstīšana.
Vairāk biju domājusi par tiem neticīgajiem, kuri dodas laulāties baznīcā, lai arī netic Dievam.

Mūsdienās ir brīvi pieejama informācija par citām reliģijām un pasaules redzējumiem, kas acīmredzami nonāk pretrunā ar baznīcas uzstādījumu, ka ir tikai viena patiesība un viens Dievs. Cilvēki baznīcai vairs neredz jēgu, jo baznīca pati nespēj šo jēgu sniegt.

Daudzi neticīgi pāri tāpat izvēlas precēties baznīcā, neticēšana Dievam nav šķērslis.