Nekad neizrādu to, ka ilgojos vai nevaru atlaist pēc kopā būšanas. Tieši pretēji, man iekšā viss vārās, bet viņam nekad neuzbāžos, nepiespiežu , pat nerakstu ikdienā. No viņa bieži dzirdu, ka viņam šķiet, ka esmu pilnīgi vienaldzīga, tāpēc neuzticās,nepārtraukti pārjautā vai tiešām piederu tikai viņam. Pati saprotu,ka attiecībās tā nevajadzētu būt. Pēc tikšanās vajadzētu būt gandarījumam, bet man - pilnīgs iztukšojums.
Šodien man pateica, ka ar mani viņš kopā tā atslābinās, ka vairāk nav vēlēšanās ne mācīties, ne strādāt. To es nesapratu, tagat analizēju jau 3 stundu,ko tas varētu nozīmēt.
Un ja ir izdevība, tad pajautāšu vēl jautājumu.
Vakarā, kad tiekamies, viņš tiešām ir atslābis, mīļuma un romantikas iemiesojums, miers. No rīta, kad jābrauc prom - viņš ir uzvilkts jau kā atver acis, satraukts, norūpējies, nepārtraukti atskaņo lietas kas dienas laikā jāizdara, pastiprināti pīpē. Kā var tik krasi mainīties un kas to ietekmē?
10
