Labdien, dāmas.
Nezinu kā īsti izstāstīt savu situāciju un jūtas...
Kopā ar puisi esam kopā nu jau 5 gadus. Dzīvojam katrs pie saviem vecākiem, bet satiekamies pietiekami bieži, protms arī nakšņojam viens pie otra. Visi Draugi mums ir kopīgi! Abi strādājam. viss it kā labi.
BET...
es pēc dabas esmu aktīvāka, sabiedriskāka, ašāka. VIņš - reizēm kaitinoši neizlēmīgs. Kad vajag ko izdomāt, vai izlemt - vienmēr tas jaadara man! toties tajā pašā laikā viņš ir ļoti strādīgs, atklāts, nekad man nemelo, izpalīdzīgs. Ļoti labs kā cilvēks.
Un tā lielākā problēma....
Neesmu pārlaicināta, vai gribu pavadīt ar viņu visu savu atlikušo mūžu... Jau aptuveni vairāk kā gadu draudzenēm saku, ka neesmu pārliecināta, vai vajadzētu ko turpināt, ka jāšķiras, bet arī izšķirties nevaru!!! Savā galvā arī neskaitāmas reizes esmu iedomājusies kā būtu būt atkal vienai... no vienas puses gribas, be no otras - bail...
Grūti izstāstīt to visu..
Bet vai tas ir normāli, ka neskaitāmas reizes esmu domājusi par šķiršanos, bet neuzdrīkstos.. Liekas, ka nav vairs tās mīlestības... Vai ir vērts palikt kopā?