Kā ir ar jums?

Kā Tu to domā - sava labuma meklējumos?

Uznāk vēlme izbaudīt dzīvi un dzīvot tikai sev, uznāk tāds kā neliels egoisms un sākas rīcība kura otram cilvēk nodara pāri. Tām kam ir tā bijis, drošvien zin un katra varbūt ir izdarījusi kautko citu, sāpinājusi to kuru mīl kautkā savādāk. Nu tā kautkā :)

Mana atbilde - man tā nav gadījies!

nee

Kutvai tāda situācija, kad uzbļaujat otram par kautko mazssvarīgu, jo esat nogurušas no rutīnas un stresa, bet otrs nepiekā nav vainīgs un jums vēl tikai labu. Vai arī sākat ar draudzenēm arvien biežāk iet naktsdzīvē izklaidēties kamēr mīļotais mājās gaida un jūs redzat , ka tas viņam sāp, bet nevarat pārvarēt savas vēlmes. Vai arī vecākiem uzbraucat par kautko un pēc gadiem saprotat, ka viņi gribēja tikai labu un viņi domāja pareizi, bet gribējās iespītēties un darīt pa savam?

Gadījies un ne reizi vien. Tikai pēdējos mēnešos nedaudz mans egoisms ir samazinājies un par to mn liels prieks...:)

ja es vērtēju sevi pēc pēdējā egijasaprot komentāra, tad ir gadījies, bet tikai tādā ziņā un principā tā, ka es pasaku to, ko varbūt nevajadzēja, to,kas varbūt citiem pamatīgi iespēra pa vājo vietu, bet tajā brīdī gribējās teikt un viss! tikai pēc laika tiek saprasts, cik muļķīgi tas viss bija. bet es neteikšu, ka tas izpaudās kā sava veida egoisms, es apzināti neesmu neko tādu darījusi, tas ir brīžos, kad tu nekontrolē sevi un savu muti, ka tas sakāmais vienkārši grib tikt tālāk par tavām domām, ka tu to varētu pateikt..

Jā man arī un kad pāriet tas ego, tad kautkā visu var sākt redzēt skaidrāk, bet es ļoti vēlētos izrunāt visu ar tiem cilvēkiem, bet man nav drosmes to atzīt viņu priekšā. Gribētos atvainoties un saņemt piedošanu un salabot attiecības. Vai kāda ir tā izdarījusi?

jā ir tiešām un bieži,pietam uz otro pusīti,pietam nezinu kāpēc :( vēlāk atvainojos,bet tas arī nāk par grūtu,grūti savu vainu atzīt :)

Jā es arī nesaprotu, pat par sīkumiem ir grūti atzīt savu vainu, bet par lielākām lietām vispār nevar saņemties.

O jaa, shitaa iipashiiba man looti piemiit... veel vakar pati atvilkos majaas 10 min pirms vina, bet paarmetu vinam kur vazaajas, arpraatigs kaskis bija, es vinam pat koferi sakravaaju, lai vaacas, bet nav nekur veel aizvaacies :D

visiem tā ir bijis. neticu, ka ir kāds, kurš ne reizi nav slikta noskaņojuma dēļ uz kāda uzbļāvis vai uzrūcis.

Es tagad padomāju, ka daudz kas ko man vecāki un vecvecāki ir teikuši ir bijis tik saprātīgi un tajā ir bijis tik daudz taisnība, bet es kā ieciklējusies tik visu laiku pretējo darīju, un tagad nesen mammai pateicos par visu ko manā labā darījusi, viņa tiešām ir sirsnīgs cilvēks. Bet tiešām, tik grūti ir atzīt savu vainu skaļi, klusībā jau var, bet negribas skaļi, kautkas iekšā čukst, ka nav vērts, ka tas būs lieki, bet ar galvu domājot, viss labais ko izdaram nekad nav bijis lieki. :)

Nav gadījies vēl un cerams arī negadīsies. Tas jau ir arī atkarīgs no tā, cik katram no partneriem ir liels ego vai privātīpašnieciskums un cik katrs no viņiem dod otram brīvību.

ir gadijies. bijaām kopā,bet es aizbraucu prom strādāt un pēc piedzīvojumiem. viņš, protams, teica, lai nebraucu utt. es neklausijos,vnk bija nogurums no rutīnas, dzīves konkrēta vietā utt. vajadzēja laiku ar savām domām, nemaz tajā brīdī nedomāju, ka viņu tas varētu sāpināt. 2mēnešus biju prom, atraucot atpakaļ tikai sapratu, ka nemaz nepadomāju par mums,bet tikai par sevi. un nav bijušas iespējas, lai to vērstu par labu.

Nu man itkā ir tāda iespēja, bet ir pārāk grūti saprast, vai tas ir vajadzīgs un vai tas nāks par labu.

Kā rīkoties, vai kādai ir lielāka pieredze ar tādiem gadijumiem?

jā iz gadījies un ne reizi vien. kā rīkoties? atkarībā no situācijas, tu taču to otro cilvēku pazīsti labāk un zini, ko viņam gribas. ja tavs egoisms izpaužas ejot nakts dzīvē atstājot otru mājās( ja viņš arī grib) tad padomā kā justos tu? ņem līdzi, saki, ka vēlies lai nāk līdzi, ka vēlies būt kopā. uzbļaujot atvainojies saki, ka muļķīgi rīkojies, ka tā nevajadzēja. katrā rīcībā paskaties no otras puses kā justos tu.