Sveikas!
Man ir attiecības nedaudz vairāk kā 2-vus gadus. Vēl esmu jauna studente un esmu 4 gadus jaunāka par partneri. Ar viņu vairākas reizes esam runājuši, ka mūs nesaista mīlestība. Esam kopā, lai nevajadzētu būt vieniem un vientuļiem. Draugi par to ir neizpratnē un uzskata, ka tādas attiecības nav jāturpina, jo kamēr esam jauni, tikmēr jāmeklē savs īstais cilvēks, lai nav tā, ka atrodot īsto, bet izrādās, ka viņš jau ir precējies.
Ir šis tas, kas man nepatīk viņā. Viņš pārāk daudz uztraucas par savu auto. Pārsvarā runā tikai par automašīnām (pie tā esmu pieradusi). Viņš nav emocionāls. Mēs pilnībā neatzīmējām mūsu divu gadu jubileju. Pēc nedēļas bija 8.marts un arī tad viņš mani neapsveica. Labi, ka vismaz uz Valentīn dienu uzdāvāja 3 rozes. Teiksim tā, lielāka daļa viņa algas tiek tērēta auto uzturēšanai...
Bet man ļoti patīk mans puisis. Viņš ir izskatīgs, nesmēķē, nedzer, ir ļoti apzinīgs, ļoti labi strādā un studē, viņš ir ļoti pacietīgs, jo kāds cits mani jau sen būtu pametis (par daudz čīkstu, bet šo īpašību cenšos izskaust, jo tā var atbiedēt otru). Mūsdienās ir grūti atrast tik lielisku cilvēku. Esmu ļoti pieķērusies viņa ģimenei.
Pie tam, mums ir ļoti daudz kopīgu draugu. Es viņu iepazinu caur šiem draugiem. Ja mēs pašķirtos, tad būtu grūti tikties ar draugiem.
Viņš man patīk, bet es jūtu, ka tā nav mīlestība. Es nevēlētos šķirties no tāda vīrieša. Bet paziņai arī ir taisnība, ka šādi mēs tikai tērējam savu jaunību. Ko lai iesāk - šķirties, vai palikt kopā?