Esmu nedaudz pārsteigta par komentāriem. Pirmkārt tādēļ, ka dažas savu greizsirdību uztver kā normu. Kopš kura laika greizsirdība vairs nav slimība, kas jāārstē? Protams, visam ir savas robežas, arī es esmu greizsirdīga pēc dabas, taču kā normālas emocijas tās nekad neesmu uztvērusi. Ar mēru, protams, taču...aizliegt kādam kaut ko? Nu, kā tā var? Nedomāju to aizvainojoši un uzbrūkoši, vienkārši brīnos kādēļ tāds egoisms "esmu greizsirdīga, tādēļ viņš nekur nedrīkst braukt".
Otrais, kas mani pārsteidz ir - kādēļ visur vajag stiept līdzi savu mīļoto? Viņas puisim šī acīmredzot ir tradīcija, kādēļ viņam pēkšņi no tās jāatsakās? Tas taču ir tikai reizi gadā. Vai tiešām te visas iedomājas laulības dzīvi arī pēc daudziem gadiem tā, ka vienu reizi gadā vasarā nedrīkst kaut kur aizbraukt tikai ar saviem draugiem?
Trešais - šis taču nozīmē, ka attiecībās nav uzticēšanās viens otram. Tas nav ne normāli, ne veselīgi. Kas tās par attiecībām? Un es esmu redzējusi gadījumus, kad krāpj arī, ja sieva kontrolē pietiekami, no tā tas nav atkarīgs. Ja gribēs atrast laiku un būs iemesls, laidīs pa kreisi, tam nav nekāda sakara ar sievas/draudzenes kontroli. Man tomēr šķiet, ka vajag saprast, kādēļ nav šīs uzticēšanās. Apmeklēt bordeli var arī stundu ilgajā pusdienu pārtraukumā.
11
