Mūsdienās laikam jau tas vairs nav nekāds pārsteigums, kad pirmais bērniņš tiek ieņemts pēc 25 gadiem. Taču, ja godīgi, esmu saņēmusi daudz nosodījumus, kapēc man vēl nav bērns, un kad mans pēdējais pulkstenis jau tulīt nositīs? Un mani tas tiešām sāpina. Un nav tā, ka bērniņu negribu, 22 gados varēju kļūt par mammu, bet Dieviņš izlēma savādāk, tad parādījās stipras veselības problēmas, un tad jau sāku baidīties no visa, no tā kur dzīvosim? kā būs tālāk? vai varu paļauties uz šo vīrietis? vai manam bērnam būs viss? Bet nu, nekad jau neko nevar paredzēt, morāli esmu gatava, es gribu bērniņu, pat ļoti un jau sen, bet laikam jau vairāk ir nostrādājušas šīs bailes. Un reizēm, tas sabiedrības spiediens, tevi nogremdē un tu ieslēdz kaut kādu pretestību. Esmu lasījusi ļoti daudz, arī par to, ka mūsdienās nav jājūtas vainīgai, kad bērnus negrib vispār, un ir tak tādas sievietes, kas tos ļoti grib, bet viņas vienkārši nevar palikt stāvoklī. Dažkārt cilvēki ir ļoti neiejūtigi un nezin, kādas problēmas ir citam, bet tikai māk nosodīt. Cik gados jums bija pirmais bērniņš? Un kam jūs dodat priekšroku karjerai, dzīves izbaudīšanai vai ģimenes veidošanai?
11
