Vecāki un privātā dzīve

Kā sāku dzīvot viena? Aizbraucu erasmus, kad atbraucu, vecāki bija pārvākušies dzīvot uz māju ārpus Rīgas. Protams, ik pa laikam parādās arī Rīgas dzīvoklī, bet reti. Tūlīt pārvākšos citur.

Tavā situācijā ir reāli divi varianti- runāt ar mammu (varbūt sapratīs) vai izvākties. Atceros, ka man vecmamma nāca uz dzīvokli un mēdza kārtot visas mūsu mantas. Aizliegumi nākt īsti nestrādāja. Nu neko..riebīgi, bet gāju ciemos pie viņas un revidēju viņas mantas, tīrīju viņas dzīvokli..un tad viņa attapās, ka tas viņai nepatīk un beidza arī mūs ar brāli terorizēt (kārtot mūsu dzīvoklī mūsu mantas + nākt neaicināta).

Man tādā ziņā ir paveicies, mana mamma nav nedz manas īsziņas skatījusies, nedz somā rakņājusies. Man pat nešķiet normāli, ka citu mammas tā dara.
Man uzreiz rodas tāda doma ,ka viņa man tādā veidā uzticas, un rodas apziņa, ka nedrīkst darīt ko sliktu un viņu sāpināt. Trakajos pusaudžu gados nekādas dižās kļūdas nepieļāvu , varbūt tādā veidā radīju viņā uzticību ?
Nezinu, piemēram vienai no draudzenēm mamma agrāk zvanījas visu laiku , jautaja kur esam ? u.c. un tad nodomāju, man gan no mammas neviena zvana. Bet nu tad varbūt tas ir labi , man ir savs brīvais laiks, viņa to attiecīgi izmanto savā labā un man par to prieks. :)

nu nedomaju ka aizliegums kaut ko mainis! Manuprat,mamma pati saprot,ka nedriks list meitas telefona! Ja vina to tapat dara,tad kaut ko grib atrast! un ja kaut ko gribes atrast,tad mekles!!!
Bet parunat noteikti vajag! Varbut ieminies par to,ka Tev ir ideja dzivot atseviski..un ka argumentu mini,ka esi pietiekmai pieaugusi un velies nedaudz vairak privatas dzives utt. bet ta taktiski,jo mamma tomer pakiek mamma!

Nav tā, ka negribu cīnīties. Gribu un saprotu, kas man jādara, bet vai tad pāraudzināšu savus vecākus? Centīšos vismaz ieskaidrot, ka varu pati tikt galā ar savu lietu sakārtošanu.
Skaidrs, ka mātei nepatīk, ka lien viņas privātajā dzīvē, bet es to vismaz cienu.

Jā, par to atsevišķo dzīvošanu... Nav finanses, lai dzīvotu atsevišķi. Mācos 12. kl. un tā kā dzīvoju Rīgā, tad noteikti vēl augstskolas laikā sanāks padzīvot pie vecākiem.

Iespējams, mans ieteikums nebūs pareizs, bet ja tevi neciena, tad moš vajag parādīt kā tas ir, lai viņa jūt, ka pa viņas mantām parakājas ;)

Tad man dikti aktīvi jāsāk rakāties, lai viņa saprastu, kāpēc es tā daru. :)

bet saruna ar vecakiem Tu varetu pateikt,ka Tev ir tada ideja pec vidusskolas beigsanas meklet iespeju dzivot atseviski! Nevajag jau uzreiz vakties ara...domaju,ka Tava mamma to nemz neveletos,ja jau tik looti Tevi parbauda un uzmana!!! Ka argumentu mini to,ka Tev pietrukst privatas telpas,ka velies pati iekartot/sakartot savu dzivesvietu utt. uzliec tel.paroli :D
19 gados jau tiesam vajadzetu respektet Tavu privato telpu,esi jau pietiekmai pieaugusi,tad izrunajies ar mammu ka pieaudzis cilveks!!!un,ja vina Tev atbild,ka ir Tava mamma un vinai ir tiesibas zinat visu..... tad pasaki vinai,ka tas negribot liek Tev norobezoties no vinas. Ka mili un cieni vinu,velies lai jums ir labas attiecibas,bet jo vairak vina lidis Tava dzive (noformule tikai kaut ka skaistak :D ) jo vairak Tu gribesi no vinas attalinaties.. Isteniba gruti ta ieteikti kaut ko,mes tacu nezinam kadas jums attiecibas,ka viena ar otru medzat sarunaties,varat runat atklati vai tomer ne???

Varam runāt atklāti, bet cik esmu ieminējusies par to rakāšanos, tad atbilde ir apmēram tāda, ka viņa nerakājas. Tā jau arī ir, viņai tas vienkārši sanāk dabiski, kaut ko manā vietā kārtojot vai aiz tīrās ziņkārības kaut ko apskatoties.

nu tada gadijuma jums abam tiesam janoruna,ka savas mantas/savu istabu kartosi Tu!!!
ka izdodas tiri dabiski lasit sms? :D
jauki,ka varat izrunaties atkalti.. Megini velreiz parunat,izdoma ko teiksi... kas tiesi nepatik,kapec nepatik un ko velies mainit! No sakuma pasaki mammai,ka noverte vinu blaa blaa blaaa... izvelies pareizu laiku,kad abam brivaks bridis un pa galvu "nemaisas" citas lietas par kuram domat un tiesam kartigi izrunajaties!!!

Sms lasīt nav dabiski, jā. :D Tas ir aiz ziņkārības. Bet tas patiesībā mazākais, jo tos es dzēšu ārā.

.. nu manas mantas gan mana mamma neaiztiks, bet nav brīvības tādā ziņā, ka ja neierodos no skolas uzriez mājas, vienmer zvanis, kur pazudusi, kapec neesmu mājās, un jaziņo vislaik kur eju.. nevaru iziet no majas nepateikusi, un kad paliek tumš vispār tētis negrib lai eju arā. dažreiz sajūtos kā cietumā.

Iesaku Tev pašai turēt savu istabu kārtībā, tad arī mammai neniezēs nagi kaut ko sakārtot :)

gribās jau teikt,lai ej prom, bet ja nevari,tad ir smagāk.
kad dzīvoju kopā ar mammu,tad mana nebija labāka,nerakņājās,bet vilka manas drēbes,kurās centās ielīst,aizņēmās manas smaržas,kuras pēc tam nozuda,jo man neesot vajadzīgas,nu visādi brīnumi. manā gadījumā līdzēja tikai aiziešana prom.

Varbūt tava mamma nevar pārdzīvot, ka esi izaugusi- varbūt viņai nestāsti vairs tik daudzas lietas, kā tad, kad biji maza...
Cik ir dzirdēts un redzēts, ka vecāki nevar pieņemt to, ka viņu atvase ir pieaugusi... Un pat pilngadīgu vel cenšas kontrolēt pēc savas iegribas... Viens no variantiem ir izrunāties un izstāstīt kā tu jūties, otrs- aiziet prom!

No 16 gadiem dzīvoju patstāvīgi, tā kā mani tādas problēmas neskar..

Un mammai bija tāds piegājiens, ka atļāva darīt / izmēģināt....jo zināja ja pateiks konkrētu NĒ , tad tāpat izdarīs...un šis variants darbojas - ļoti reti lietoju alko, nesmēķēju utt.

Un tas ka viņa tev kārto drēbes, mantas, viņa vnk rūpējas par tevi, Tu dzīvo pie vecākiem, līdz ar to tā saikne jums tuvāka...nu tādā ziņā, ka nevaru iedomāties ka mana mamma atbrauktu ciemos un sāktu kārtot skapi :)

Mamma laikam agri saprata, ka esmu pilnīgi nekam nederīgs cilvēks tādām lietām kā "pazvani, kad esi mājās utt." bla bla, jo vairāk noteikumu, jo lielāka iespējamība, ka es to neizdarīšu. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad aizeju kādos 14.00 no mājas un atgriežos 4.00 no rīta, neko nepaziņojot, mammai šoks, es pasaku, ka aizmirsu pazvanīt. Nu neprotu es nevienam atskaitīties. Bet tas bija 18 gadu vecumā un vairs nav aktuāli.
Ja aiztiek manas mantas, es vispār krītu histērijā, ciest nevaru. Uzreiz pamanu, ka kāds ir apgrābstījis manas lietas. Es pat uz suni dusmojos, ja viņš okšķerē pa manu galdu :D

Uzskatu, ka līst otra telpā nav smuki, ja nesaprot pa labam tad jāsaņemas un jāsaka kāds skarbāks vārds.

liekas, ka vecāki nekad nav ložņjuši pa manām mantām, ja nu vienīgi viņiem kaut kas nav nepieciešams, piemēram kancelejas preces vai kaut ko tamlīdzīgu. Ja kaut kas tāds notiktu, noteikti pamanītu, jo mēdzu atcerēties, ko kur lieku.
Nop, viņi neapošņā mani, jo viņi vnk zin, ka es tādas lietas nedaru.

man liidziigs gadiijums,tikai manas mammas atbilde ir,ka man nekaada privataa dziive nevar buut un ja es sev taadu gribu,tad varu iet citur dziivot...ka vinjai nav noslepumu ne no viena un man arii nevajadzeetu buut nekam sleepjamam,nekam taadam,ko gribetu pasargaat no sveshaam aciim..no jebkaadaam aciim,iznjemot maneejaas....

Es arī esmu ļoti patstāvīga kā lielākā daļa meiteņu šeit. Dzīvoju atsevišķi no vecākiem jau kopā 15 gadu vecuma. Tava situācija man liekas pilnīgs absurds...