Apmierinaatiba ar sevi!

Reichela
Ja sieviete ir pašpārliecināta un ar sevi apmierināta, tad viņai tas netraucēs, ja viņa ieraudzīs daiļāku dāmu par viņu. :D Un vispār katram ir savi skaistuma etaloni.

Viena no svarīgākajām pašpārliecināta cilvēka iezīmēm ir nesalīdzināšana. Ar sevi apmierināts un laimīgs cilvēks sevi nesalīdzina ar citiem. Salīdzināšana būtībā ir destruktīva. Kāda jēga skatīties uz citu un domāt "Ai, viņai tik skaista figūra, es gan tāda resna, jāiet paraudāt"? Pašpārliecināti cilvēki sevi nevis žēlo par to, kā viņiem nav, bet iedvesmojas no citiem, lai sasniegtu kaut ko jaunu.
Un ko vispār nozīmē "skaistāka sieviete"? Skaistumam ir arī kaut kādas mērvienības? Kas vienam skaists, citam parasts.

Es neesmu apmierināta, pareizāk sakot es nejūtos laimīga, ne ar sevi, ne attiecībām, ne sasniegumiem. Ceru, ka tas ir tikai tāds periods, vai arī katrs mēs sastopamies ar grūtībām, un mums ir iespēja tās pārvarēt un padarīt dzīvi labāku, kā, tas jau ir mūsu pašu ziņā.
Es protams neuzskatu, ka esmu neglīta, absolūta neveiksminiece, bet man vienkārši ir grūti atsevišķu iemeslu dēļ, bet Dievs mīl tos, kurus visvairāk pārbauda.

Ja runa ir par izskatu un personīgajām iezīmēm, tad esmu apmierināta. Dzīvesveidam arī nav ne vainas, ir draugs, draugi, ģimene, ballītes, dažādi piedzīvojumi, bet šajā ziņā prasās pārmaiņas, alkstu pēc jaunām emocijām.
Par sasniegumiem runājot, mana lielākā problēma ir slinkums, un tas, ka brīžiem sevi par zemu novērtēju. šajā ziņā gribētos atļauties vairāk riska. ok, ir darbs un bakalaura grādu tūlīt dabūšu, bet nu nedz sava profesija, nedz darbs nav man piemērots.
Manuprāt, ir labi būt nedaudz neapmierinātam ar sevi, savu dzīvi, jo tas mudina uz sasniegumiem un jauniem izaicinājumiem.

Nikolette, iesaku uzzināt ko vairāk arī par darba 'Institutio Oratoria' autoru, viņa atziņām, tiešām ir ko mācīties! Sievietei jābūt izglītotai. Diploms to nenodrošina, eksāmeni vai testi to nespēj pārbaudīt, taču saukt salīdzināšanu par destruktīvu ir pārāk skaļi, ņemot vērā Tavu nelielo dzīves pieredzi kopumā (salīdzinot kaut vai ar visiem tiem rakstniekiem, kuru darbos salīdzināšana ir slavēta, bet Tu tos neesi lasījusi)

Neesmu apmierināta ar vizuālo, bet tas atkarīgs no visa kā. Ir divas lietas, kas manī nepārejoši nepatīk, paldies Dievam - labojamas (vai vismaz notušējamas), tikai jāsaņemas.
Esmu puslīdz apmierināta ar savu zināšanu bagāžu, bet ar pārējo, īpaši karjerisko izaugsmi diemžēl esmu nemierā. Bet pēdējā laikā saprotu, ka no daudzām ilūzijām lielākā daļa nemaz nav domātas man. Vienkārši ir tādas iedomas, ka to vajag. Vienmēr man sanāk iet grubuļainākos ceļus.

Ar izskatu vairāk apmierināta nekā ar raksturu.

Kabe, es par to noteikti publiski nevēlos diskutēt, bet manis teiktajam nav nekāda sakara ar manu dzīves pieredzi. To es esmu iemācījusies no cilvēkiem, kuriem šī pieredze ir ;) Esmu pilnīgi pārliecināta, ka par šo tēmu viedokļu ir daudz, es izvēlos to, kurš man ir tuvākais un, kuram es piekrītu vairāk.

Esmu apmierināta ar savu izskatu. Neesmu jau Mis Universe, bet pietiekami simpātiska meitene, lai par savu izskatu pārāk neiespringtu. Man ir citas svarīgākas jomas, kurās sevi pierādīt.
Tas, kas mani grauž vai ik dienu, ir dzīves apstākļi jeb sava mitekļa trūkums. Mani vai beidz nost doma, ka nevar atļauties iegādāties savu mitekli, ar draugu par to vien strīdamies, jo viņam ir arī sava negatīvā nostāja par mitekļa īri.
Visa šī dēļ mani vārās neapmierinātība ar sevi, saviem ienākumiem, drauga attieksmi utt. Tā kā - katram savas problēmas :)

esmu pēdējā laikā piefiksējusi, ka vairs nemēģinu sevi ar kādu vai kādiem salīdzināt. agrāk dažreiz gribējās izskatīties tā, kā kaut kur biju redzējusi, gribēju, lai man ir tāds un tāds darbs, likās, ka citi tik forši dzīvo, bet tagad kaut kā pārgājis tas viss.
objektīvi paskatoties uz sevi, ar izskatu daudz maz esmu apmierināta, raksturs man ir tāds, kāds nu ir :D un jau seeen sapratu to, ka neko diži jau nemainīšu un nemaz negribu mainīt - ja jau ir cilvēki, kas ar mani draudzējas, tad jau laikam viss kārtībā :D
dzīvesveids - hmm, it kā viss ir baigi labi, bet uz pavasara pusi gribas kaut ko jaunu, jaunus piedzīvojumus, cilvēkus, kaut ko mainīt, bet nav īsti skaidrības, ko tieši.
izglītība ir, darbs ir savā nozarē, ar to viss it kā ok, bet, ja varētu savu stulbo slinkumu pārvarēt, būtu daudz foršāk un, iespējams, daudz savādāk.

Nikolette, vēlējos tikai Tevi mudināt izglītoties, jo pati vairākas reizes minēji, ka vēlies studēt. Es, piemēram, alkstu zināšanu, jaunu viedokļu, pārdomu. Es salīdzinu. Ja Tev salīdzināšana šķiet destruktīva, tad man tās neesamība drīzāk atgādina stagnāciju.

Te laikam atšķiras izpratne par to, kas ir salīdzināšana. Iedvesmošanās no citiem nav salīdzināšana.
Jā, man salīdzināšana šķiet destruktīva, jo tā mudina tikai uz to, lai kaisītu sev pelnus uz galvas. Es to daru un ne pie kā laba tas nav novedis. Vienmēr būs kāds, kurš ir gudrāks, vairāk sasniedzis, smukākā kleitā utt. Līdz ar to, salīdzināšana vienkārši noved pie tā, kur es esmu tagad - vajag vairāk un labāk, jo nekad nav labi. Nespēju vairs novērtēt to kas ir, jo kādam ir kaut kas labāks, un man arī vajag. Tā arī dzīve paiet - skrienot pakaļ kaut kādiem ideāliem. Kad pārvarēšu sevi un beigšu nodarboties ar salīdzināšanu, tad izpaliks sevis noniecināšana, kas pašapziņu neceļ nekādā veidā.

Principā, es esmu apmierināta ar sevi.

Vizuāli es sev patīku ļoti labi. Protams, ir dienas, kad es nejūtos labi un lūdz ar to arī negribas skatīties spogulī. Bet man pat patīk tas, ja man parādās kādas „nepatīkamās lietas” (piemēram, vēderiņš utt.), jo tas liek man saņemties.

Esmu ļoti haotiska persona, bez racionāla dienas ritma, ar saviem priekšstatiem par „lietu” kārtību- līdz ar to man ir grūti saņemties. Un šādas „nepatīkamā ķermeņa lietas” mani disciplinē garīgi un fiziski- celties, skriet, trenēties zālē, ēst perfekti utt. Sports man ir palīdzējis attīstīties garīgi- disciplīna, sava potenciāla apzināšana, nepadošanās, cīnīšanās utt. Tas viss man ir palīdzējis sasniegt daudz arī karjerā- gan izglītībā, gan darbā esmu sasniegusi vairāk nekā šajā posmā biju iecerējusi.

Vienīgais, kas mani līdz galam neapmierina manā dzīvē šobrīd, ir īstu draugu trūkums. Šobrīd esmu jaunā pilsētā un tāpēc pietrūkst „veco labo draugu” :) Ir šeit jau daudz ļoti labu paziņu (var teikt pat draugu), bet vel neizjūtu tādu „draugu” sajūtu. Tas mazliet traucē. Bet to man kompensē mans vīrietis, jo mēs veins otram esam labākie draugi.