Draudzenes

Ir draudzenes, kuras mēs pašas nodēvējam par tādām, jo mums patīk atrasties viņu sabiedrībā, patīk, ka tieši "es" un "viņa" ir zem vārda "draudzenes". Daudz kas piedzīvots kopā- jā! Patīk viņas sabiedrība- jā! Daudz kas kopīgs un tikpat daudz atšķirīga- jā! Taču ar to arī viss beidzas. Un pēc pieredzes saku, ka ārzemju laimes meklējumi ir patiešām liels solis šīs draudzības iziršanā.

Tomēr ir tādas draudzības, kuras pastāv tieši tā iemesla dēļ, ka pastāv! Tur nav jāmeklē plusi, mīnusi, jo tās tik un tā būs sirdī un nekur nepazudīs. Nesatiksi draudzeni 1 nedēļu, 1 mēnesi, citreiz pat vairāk.. bet zināsi, ka varēsi viņai piezvanīt 1 dienā un pat nepasakot "čau" sākt raudāt un teikt "brauc pie manis, man tevi vajag". Un viņa atbrauks. Varbūt dusmīga, varbūt citu emociju pārņemta, bet atbrauks. Izlamās tevi, samīļos un atkal tiksieties pēc tik ilga laika, cik dzīve rādīs!

Gan jau ir vēl dažādi draudzību varianti, vienkārši pašai jāizvērtē vai tā "draudzība", ko esi iesējusi sev galvā, patiešām ir bijusi patiesa.

Čijo , super .. ļoti labi pateici un vietā, lika aizdomāties vispār..

Saprotu gan Tevi, gan to draudzeni. Visas tagad noteikti nodomās, ka esmu kaut kāda bezsirde, bet man ir tā, ka nevaru ļoti ilgstoši kontaktēties ar vienu konkrētu draudzeni, jo, ja tās draudzības ir par daudz, tad tas viss liekas slogs, man apnīk otrs cilvēks un sāk kaitināt. Jau esmu pakāsusi šādi dažas labas draudzenes.
Tāpēc vispār tāda labāko draudzeņu lieta, kad var tikties un čivināt visu laiku, man ir nedaudz neizprotama. Jā, man patīk ik pa laikam tikties un parunāties ar kādu un tad atkal nozust uz laiciņu, jo tad vismaz ir vēlāk ko pajautāt, par ko runāt utt.
Kā jums abām bija ar kontaktēšanos, kad viņa bija prom? Visu laiku runājāties, rakstiijāties utt. vai tā neitrāli>? Ja klača bija vius laiku, tad saprotu, ka viņa grib vispirms satikt tos ar kuriem tas kontakts nav sanācis tik bieži un tad tikai ar Tevi.

Principā, man ir ļoti līdzīga situācija lapsīgajai. Arī neesmu no tām, kam mūždien ir bijušas n-tās draudzenes un katru dienu čalojam, čilojam. Drīzāk gluži pretēji.
Priekšroku parasti devu čaļu sabiedrībai un čaļu jokiem nevis skuķu klačām (lai gan šis arī ir strīdīgs jautājums, kurš dzimums ir lielākās klačas) :D
Bet draudzenes man uz doto brīdi ir gandrīz divas. Neieslīkšu sīkumos, kadēļ gandrīz, jo tas nemaina faktu, ka tā viena IR tā draudzene ar lielo burtu.

man nemaz nekad nav personīgi tā bijis, ka es dien dienā būtu kopā ar kaut kādām draudzenēm. es tiekos ik pa laikam, tā ir interesantāk, ir par ko parunāt.. bet lai katru dienu es kaut ko pasāktu.. bet es tā apgalvoju, jo man nav tādas sirdsdraudzenes, teiksim, labākās draudzenes. ja man tāda būtu, es noteikti arī pavadītu gandrīz katru brīvu brīdi ar viņu kopā. sirdsdraudzenēm vienmēr ir ko darīt, nekas nav šķērslis, arī filmu dienas paiet jautri, tā teikt, vienmēr ir kaut kādas idejas, kā aizvadīt to laiku kopā un nekad nav garlaicīgi.
un es uzskatu, ka nevajag pilnu maisu ar draudzenēm. man labāk patī, ka ir dažas, bet tā vārda cienīgas, nevis bars ar it kā draudzenēm, bet patiesībā, tur ar to vārdu sakars mazs vai vispār nekāds.

Man pietiek satikt reizi trijos mēnešos un tad vēlams, lai nebūtu visas kopā. es nealkstu sieviešu draudzības, bet man ir palikušas 3 no vidusskolas laikiem. Ar viņām arī tiekos, ja ir vēlme.
Katrai draudzenei savs labums - viena nekad neatsaka palīdzību, otra atkal ir tuvāk sirdij - dziļās sarunās ieslīgstam vienmēr.
Attiecības ar sievietēm esmu pavirša, bet labprāt patērzēju.

+ Heartkiller un womankind.

Man ir draudzene, kas dzīvo ārzemēs un vienmēr ieplānojam kaut 1 tikšanos un saskaņojam laikus.

nē. viņa ir viena no tiem draugiem, ar kuriem vismazāk prombūtnes laikā esmu kontaktējusies. pusgadu atpakaļ mēs katru dienu runājām, sarakstījāmies, nu tiešām, kko piezvanījām, joku uzplēsām, brīvo laiku more or less kopā. tad uzradās viņai puisis (bet tas ir pilnīgi cits un arī ne tik vienkāršs stāsts) un viss pilnībā mainījās. labi, es sapratu, ka sākumā rozā brilles, nav laika draugiem, bet tagad, kad viņa ir mājās, draugs citā pilsētā, tik daudz laika lai satiktu... nezinu. it kā nonācām iepriekš pie secinājuma - ok, visas bēdas malā, mēs atkal būsim draudzenes, bet nejūtu nekādas izmaiņas no viņas puses. vispār pa visu šito laiku esmu sapratusi, ka man vnm patiesiba ir bijusi pat labāki draugi, tādi, kas mani vairāk saprot. bet vēl ir jauki tas, ka pa ārzemēm esot, es sapratu, ka man ir tik pat labi bez viņas kā ar. laikam jau pirmstam sākām atsvešināties. man tas jāpieņem un viss.

Nu bet tak cilvēki mainās, dažreiz ir tā, ka mainās pilnīgi viss, sākot ar vērtībām un uzskatiem un varbūt tu viņai vairs tādējādā ziņā neliecies pievilcīga. Pieņemsim, ka mana draudzene kļūtu par fanatisku kristieti, atteiktos no alkohola, vispār visām laicīgajām baudām, domāju, ka draudzenes vairs nebūtu. Ne jau noturēšana ir māksla, māksla ir palaist cilvēku vaļā. Bez rūgtuma.

Man liekas,ka ar manaam draudzeneem ir taa- loti ilgi neesam tikusaas un ir iemiita cita dziives taka,cits interesu loks, taa draudziiba aiziet atminaas!Tas nenoziimee ,ka aizmirstas vecaas,labaas dienas...tomeer dziivee loti biezi gadaas ,ka attaalums ir loti izmainiijis skatiijumu uz dziivi !
Ir jaabuut kaut kam kopiigam,lai ciilveeki draudzeetos!Tie nav radi,kurus jaapienem kaadi ir!:)

man bija atkal tā, ka ar vienu draudzeni kaut kā atsvešinājāmies, viņa samērā bieži mēdza uzmest un vispār arī abas bijām ļoti aizņemtas darbā un mācībās, bet, kad es aizbraucu uz ārzemēm, viņa visu laiku man rakstīja un runāja, cik forši būs, kad es atbraukšu atpakaļ, ka gaida mani mājās un ko tik mēs tad nedarīsim kopā un cik forši tad būs.

Un jā, protams, kad es atlidoju, nākamajā dienā satikāmies, parunājāmies, pasēdējām ar tēju, un likās, ka tiešām viss būs kā skolas laikos, bet man liekas, ka ar to reizi, kad tikāmies tā arī viss beidzās. Pāris reizes vēl tikāmies, bet ar katru reizi arvien negribīgāk no viņas puses.
Viņa vispār kaut kā arī sākusi ignorēt mūsu draugu kompānijas sanākšanas, kas notiek reizi vairākos mēnešos, jo grūti saskaņot laikus, lai visi tiktu. nu tas būtu sīkums, bet viņa arī vairs pat nemēģina izdomāt attaisnojumus, kāpēc neierasties uz dzimšanas dienām (kādreiz, lai cik aizņemti bijām, bet dzimšanas dienās tikāmies, lai arī kas nenotiktu) , tik atsūta vēstulīti, lai labi nosvinam, lai arī ir aicināta. Bet es nezinu, es kaut kā jau esmu pieradusi pie viņas gājieniem un gan jau ka tad, kad atkal braukšu padzīvot ārzemēs, noteikti ka atkal uzradīsies, protams, neaizmirstot piebilst, lai atvedu viņai kaut ko.
Nu tā notiek, tāda ir dzīve, mūžīgā draudzība, manuprāt, pastāv ļoti reti. Un piekrītu arī, ka draudzību nevar mērīt tikšanās reizēs, citreiz tā reize tikšanās divos mēnešos ir vairāk nekā čalošana katru dienu pa kafejnīcām un skriešana vienai pie otras pēc zvana nakts vidū.

WaRRior-man loti patika tavi vaardi-palaist valaa bez ruugtuma!:)

man vairākas draudzenes ir aizbraukušas prom, ar citām ir tas pats stāsts - vairs nav tās attiecības, paliek tikai atmiņas par labo draudzību bez turpinājuma, tikai šad tad vēstulītes vai satikšanās. bet ar savu labāko draudzeni neesmu pazaudējusi kontaktu, viņa joprojām ir mans atbalsts, mana uzticamības persona, mans pļāpiņu cilvēks arī esot ārzemēs.
es šo situāciju uztvertu tā, ka laiks to atstāt kā posmu un gatavoties nākamajam, citam posmam ar citiem cilvēkiem :) protams, ir ļoti sāpīgi to pieņemt, bet reizēm tā notiek, es to atstātu pašplūsmā - draudzenes ziņā, vai nu draudzība izzudīs, vai nu atjaunosies.. bet neatkarīgi no iznākuma nedusmotos uz draudzeni, bet iepriekšējo posmu atcerētos ar lielu smaidu un saprast to, ko no viņas esmu iemācījusies un, ka visi mūsu tuvie cilvēki nevar būt kopā ar mums visu dzīvi, ka daļa ir radīti tikai kādam posmam :)

Protams, ka dzīve mainās, laiki mainās un arī draugi mainās. Man tas liekas pilnīgi dabiski. Daudz nedabiskāk ir turēties pie sevi izsmēlušām attiecībām. Vai nu ir pa ceļam, vai nav.

Nevaru iedomāties...Kad manējās atbrauc, es viņas gribētu katru dienu kaut vai satikt!!! (l)