No vienas puses, it kā jāatbalsta mīļotais cilvēks, bet no otras puses.. ir tomēr atšķirība, ka viņš tevi uzturēja, kamēr ļoti labi pelnīja (un domāju, ka tas nebija tavs uzstādījums un prasība), un tagad tu viņu uzturi ar savu algu, ar kuru "knapi galvus var savilkt kopā".
Kopumā situācija pat ļoti neapskaužama. Es laikam pēdējoreiz saņemtos uz sarunu, kurā pastāstītu, kā jūtos, un atgādinātu, ka salīdzināt abas situācijas tomēr nevar. Gads ir patiešām ilgs laiks, lai sēdētu bez darba. Varbūt viņam ir kaut kāds konkrēts mērķis, kāds termiņs, līdz kuram viņs taisās "sakārtot savu iekšējo pasauli"? Varbūt viņš to domā darīt vēl gadus piecus! Tas tad ir viņam jāpajautā, lai tu zini, kā veidot savu dzīvi un ar ko rēķināties.
Es laikam aizdomātos arī par to, cik daudz nozīmēju cilvēkam, kurš tik egoistiski var attiekties pret mīļoto.