draugs - teikt vai neteikt?

varbūt viņš vēlējās mammai lūgt padomu saistībā ar Tevi? Tas, ka viņa to vēl tālāk stāsta gan jau vairs nav forši...

Protams, ka izrunātos!

Es pateiktu, ko domāju un sadotu pa kaklu.

Ja es kaut ko tiešām uzticētu, ko negribētu, lai citi zina, un viņš padotu tālāk, tad tiešām nezinu vai vēl spētu vēlāk uzticēties. Viņam ilgi uzticība būtu jānopelna.

Es neteiktu. Un arī draugam daudz ko mazāk stāstītu turpmāk.

Es Tavā vietā nemaz nebūtu veidojusi šo diskusiju, bet pēc iespējas ātrāk to ar viņu izrunājusi. Man liekas kautkā dīvaini, kādēļ vnm.šeit ir tādi jautājumi, bet nu laikam jau visiem nav tādu attiecību, ka uzreiz var visu izrunāt. Ja man kautkas sasāpas, nepatīk- mēs vnm to uzreiz varam brīvi izrunāt- un zinu viņa domas, tāpat arī otrādāk.
Iesaku runāt par to ar puisi, kā viņa mamma ko tādu varēja uzzināt, vrbt tiešām nemaz pie vainas nav viņš, a ja ir- tad tāpat jāizrunā.

Bet nu kā redzu cik cilvēku tik viedokļu, galu galā jāizlemj Tev pašai :)

Jautājums..
kpc tas mans iepriekš rakstiitais- redzu ,ir sarkanā krāsā, turklāt vēl pasvītrots ? :D

noteikti izrunātu to visu

Diezgan riebīgi.Es iedomājos,ja mans draugs ko tādu izdarītu...njā...Es izrunātos ar viņu.Vispirms gan pajautātu,vai vispār ir kaut kas no mana teiktā,ko viņš nav izklačojis mātei un vai mani gaida vēl kāds pārsteigums-teiksim,vai viņa draugi arī zin manus noslēpumus utt.Bet pat pēc sarunas es laikam vēl ilgi viņam neko neteiktu.Nu,neko tādu nozīmīgu,jo nespētu uzticēties.
Vispār,es nesaprotu to tendenci klačot tālāk to,ko kāds ir uzticējis.Man,piemēram,ir tabu klačot tālāk draudzeņu uzticētās lietas vai drauga problēmas,ko viņš man uzticējis un kas nav domātas pus pasaules ausīm.

Es nemaz neapsvērtu iespēju paklusēt un paturēt pie sevis.
Noteikti runātu!

Protams, ka es runātu ar draugu Tavā gadījumā.

Man pašai bija pat ļoti līdzīgs atgadījums.
Pirms kāda laika man bija noticis viens negadījums, par kuru, protams, ka dalījos ar savu draugu. Meklēju pie viņa palīdzību un lielu atbalstu. Piekodināja, lai nevienam citam nestāsta. Biju emocionāli sagrauta.
Šo atgadījumu viņš izstāstīja savai labākajai draudzenei, ko es uzzināju pavisam nejauši. Protams, es sākumā jutos mazliet nodota, bet tad es uzklausīju to viņa draudzeni, kura man lika iejusties drauga vietā. Tas, ka viņš to ir viņai izstāstījis, nenozīmē, ka es nevaru viņam uzticēties. Viņš bija nenormāli apjucis un sabijies, centās būt mans spēcīgais plecs, bet patiesībā pats nezināja, ko iesākt, kā rīkoties, kā reaģēt un kā man palīdzēt. Nekad iepriekš viņš nebija saskāries savu paziņu lokā savos 30 gados ar tādu problēmu, ar kādu saskāros es. Viņš pats meklēja pēc palīdzības, pēc padoma, lai zinātu, kā palīdzēt man.
Apdomā, vai ir vērts dusmoties un klupt virsū draugam. Iespējams, Tavs pārdzīvojums, lai kas arī tas būtu, viņu ir mazliet izsitis no sliedēm?

Atvainojos par gramatikas kļūdām. Galva šodien malziet dulla un spaidu to klaviatūru lielā ātrumā.

nu ja, ka izrunāties, un tā lai saprot, ka rīkojies cūciski

Paldies par Jūsu viedokļiem.
Esmu izrunājusies - bija gan augsti toņi, gan zemāki... Risinājuma pagaidām nekāda nav, to rādīs laiks, taču viņam bija iespēja sajust gluži to pašu, ko jūtu es, jo viņš atzinās, ka viņam ir grūti noticēt, ka viņa māte būtu varējusi to tālāk pateikt, zinot, ka tas nav jāsaka tālāk... Man jau gribējās teikt, ka ābols no ābeles tālu nekrīt... Bet nepateicu..
Nezinu, kas būs tālāk... Jo risinājumu neredzu ne es, ne viņš.. Viņš atzinās, ka viņš nevar mammai nestāstīt lietas, kas saistītas ar viņu, bet es esmu daļa no viņa, tāpēc viņš stāsta.. Bet es - zinot, ka viņš var izstāstīt UN, ka es to negribu.. Nezinu, vai būs manos spēkos nestāstīt viņam šīs lietas, jo nav jau neviena cita, kam varētu tās stāstīt, bet paturēt visu sevī arī nedrīkst... Varbūt jāsāk rakstīt dienasgrāmata?

Manuprāt lielā problēma slēpjas te:

Viņš atzinās, ka viņš nevar mammai nestāstīt lietas, kas saistītas ar viņu

Tas patiesi nav labi..

traki, te tiešām ož pēc vīrieša atkarības no mammas. vienīgais dēliņš?

Nodotu kārtīgi pa ausīm!

Tikai man kaut kā neliekas ļoti traki, ka tavs draugs izstāstīja savai mammai, tas nozīmē, ka viņiem ir labas attiecības un viņš varbūt vēlējās kādu padomu. BET tava drauga mammai lielu FUI, jo viņa taču pieaugusi sieviete un iet kaut ko stāstīt tālāk un vēl tavai pašas mammai.
Tā kā kārtīgi sadod savam draugam, arī par to, ka viņa māte nevar turēt muti!

Paldies par Jūsu domām...

Gardumiņa - patiesībā, es domāju, ka tas ir pārsteidzis arī manu draugu, jo viņš patiešām izskatījās pārsteigts, ka viņa mamma kaut ko tādu ir varējusi pateikt mani mammai.. viņš pat gribēja zvanīt un pieprasīt paskaidrojumus, bet gala rezultātā es viņu no tā atrunāju, jo neredzu no tā nekādu jēgu.. Es viņu nepārveidošu. Ja viņa visu dzīvi nav varējusi valdīties, un šī nav pirmā reize, kad viņa kaut ko pasaka un pēc tam atrunājas - es jau tā nedomāju.. Tad jēga no šīm sarunām - kāpēc tu teici, kā tu varēji, utt. nu pateiks viņa - ai, man veca galva, nu papsruka man, negribēju teikt, bet vienkārši pateicu - nu, un kuram no tā būs labāk? Ne man, ne viņam..