Nožēloju, ka biju naiva, tajās attiecībās mīlēju vienīgā, bet 2 gadus turējos kā pie pēdējā salmiņa, izklaidējot čali un sāpinot pati sevi..
Nožēloju vasaru, kurā tikos ar bezgala smuku puisi, kuram izrādījās tik maziņš... vēl joprojām netīra sajūta un pārskrien drebuļi, kā ļāvos seksam kurā neko nejutu, kad viņš pāris īsas minūtes pabakstījās ar savu nekam nederīgo (priekš manis) mazo rīku :@ Bet vismaz guvu mācību - ka tā ir taisnības, izmēram ir nozīme!
Un visvairāk nožēloju tagadējās attiecības, ne to ka viņas ir, bet gan to, ka pirmo reizi ir tik nopietnas un ilgas attiecības, bet pieredzes nav, līdz ar to daudz darīts pāri sev un viņam, bijuši strīdi un nesaprašanās.. Lai cik censtos nosargāt, to kas ir dārgs, bieži sanāk tieši sāpināt.. Daudz rīcības, izteiktu vārdu jūtu uzplūdos, neapdomāta rīcība..