Negribās strādāt

Nē, ne jau, ka vispār negribu, to , ka pavisam negribu, apzinos, ka tas ir tikai posms un ar šo darbu, bet perspektīvā gribu kaut ko pavisam citu, radošāku un noderīgāku normāliem cilvēkiem, bet izglītība un pieredze to nelauj.

Queen-ir ,ir taa-galvenais ,ka tas ir kaut kas taads-tiesaam pasas nopelniits!Atceros ,kaa es vareju cauraam naktiim adiit dzemperus-"kaadi nav nevienam"!Es vareeju taa nemties!Vienmeer visi briinijaas-man bija neizsakaams prieks par naudu ,kas ienaaca gimeenee!Es noteikti piederu pie taam sievieteem ,kurai vajag pasai pelniit,jo taadaa veidaa izjuutu SAVAS naudas veertiibu!:)

Man liekas, ka pilnīgā pakaļā ir tikai tad ja esi smagi, neārstējami slims, zaudējis ekstremitātes, es domāju, ak Dievs, kā tie cilvēki spēj ar to sadzīvot, un kas ir manas problēmas attiecībā pret viņu problēmu.
Čīkst visbiežāk tie, kuriem viss dzīvē viegli nāk, tie kuri iet un dara, cīnās, tiem vienkārši nav laika pukstēt, neizskatās, ka tev sanāk papūlēties, kaut to pašu darbu atrast, še tev pamet draugs, bet nu tā jau tava dzīve. Katrs savas laimes kalējs!

Ieteiktu vnk kārtīgi izkustēties, kaut ko aktīvu padarīt, tad arī enerģija parādīsies un dzīvesprieks gan strādāt, gan visu ko citu darīt:) Man pirms kāda mēneša arī tā bija - pa ziemu biju mazliet uzbarojusies, tāda kā apātija bija iestājusies, gribējās turpināt tik vāļāties pa gultu un ēst, kā to darīju vakaros. Tad sapratu, ka pietiek un vienā dienā piespiedu sevi vingrot (jāpiebilst, ka sports nepatīk jau no bērnības) un tā nu daru to jau mēnesi katru dienu, ēdu arī mazāk un ir vairāk enerģijas un apmierinātība ar sevi sāk parādīties.

man ta ari sat tad uznak, bet nu sapurinos un stradaju...
darbs vajadzigs, naudinja ari....

lai gan ir bijusi brizi kad varetu visu mest pie malas un braukt dzivot uz kadas neapdzivotas salas,bet diezvai tas manas problemas mazinatu :D