Vai jūs būtu kopā ar vīrieti kuram ir bērns?

es esmu. viegli nav. labi,ka bērns nedzīvo ar viņu. bet tomeer :(

diezvai

Visdrīzāk, ka jā. Bet nu atkarīgs no konkrētā bērna un viņa mātes, jo mēdz būt galīgi neciešami eksemplāri ar neadekvāto attieksmi pret tēva/bijušā vīra jauno draudzeni...

nezinu

biju kopā ar vīrieti, kuram ir divi bērni -meita un dēls, dēls ir hmm kādus pāris gadus jaunāks par mani, meita vēl jaunāka. meita dzīvoja pie mātes, bet dēls jau meklēja savu vietiņu. reizēm kāds palika pie mums. Tiku iepazīstināta arī ar vīrieša mammu. :)

Nē nebūtu!Tam es nevarētu pārkāpt pāri!

Nezinu vai es butu morali tik stipra.

Pašlaik esmu ar vīrieti, kuram ir bērns, kas ar māti dzīvo ārpus Latvijas. Bērns atbrauc ciemos 1x vai 2x gadā uz mēnesi vai ilgāk un mani tas netraucē. Nemelošu un neteikšu, ka uzreiz bērnu iemīlēju un jutos traki priecīga par faktu, ka manam vīrietim ir bērns ar citu sievieti, bet ar gadiem bērns ir kļuvis mīļš, jo arī bērna tēvs viņu ļoooti mīl un mums ar bērnu ir labas un draudzīgas attiecības.
Man fakts, ka vīrietis rūpējas par savu bērnu par spīti sliktajām attiecībām ar viņa māti, ir tikai pozitīvi. Tāpat es nespētu cienīt vīrieti, kas novēršas no mazā tikai tādēļ, ka jaunajai dūdiņai tas traucē. Bērns nav traucēklis, jo vīrietis savu draudzeni mīl savādāk kā bērnu un tam nav nekāda sakara ar 1. vai 2. vietām pēc mīlestības stipruma.
Neliekuļošu un teikšu, ka labāk, protams, ja vīrietim nav bērnu, bet dzīve ir dzīve - gadās visādi.

Šobrīd es nevarētu būt kopā ar vīrieti, kuram ir bērns, jo nejūtos tik pieaugusi, lai varētu palīdzēt viņa bērnu audzināt.
Es gribu, lai mans bērns manam vīrietim ir pirmais. Esmu vēl jauna un īsti neko no bērniem nesaprotu, kā arī lielākā daļa bērnu mani kaitina, tāpēc man vajag bērnu, ko audzināt jau kopš dzimšanas, nevis pāris gadus vecu - ar to es nezinātui ko darīt un kā appieties.

Varbūt vēlāk, pēc 10-15 gadiem es domāšu savādāk, bet nu tagad gribu būt un esmu savam vīrietim vienīgā.

Pavisam neilgu laiciņu man bija tāds sakars... ar bērnu bija izcilas attiecības, viņa mani ātri vien nosauca par mammu (kas bija jocīgi), savu mīļāko lelli sauca manā vārdā utt., BET
1) Es gribu, lai manam vīrietim mans bērns ir pirmais nevis viņš visu skaisto jau ir izdzīvojis ar citu sievieti, lai arī tas bērns bija totāli neplānots tam čalim un ar to meiteni tā īsti nekas nebija bijis sirdī
2) Nepatika dalīt uzmanību, laiku, naudu jau tā saspringtajā grafikā
3) Tagad atceroties pilnīgi šermuļi pārskrēja pāri

Pieņemu, ka tas ir ok, ja sieviete un vīrietis ir šķirteņi ap 40, kad bērni jau lieli un ir kaut kāds otrais vilnis... tagad jaunībā.. nē. Apbrīnoju tās, kuras to var :)

Lai kā man gribētos pateikt, ka bērns nav problēma, es tā nevaru. Piem iedomājos, ka manas un vīrieša brīvdienas jādala ar svešu bērnu, es tā nevarētu un ne par ko negribētu tādu situāciju. Parasti bonusā vēl nāk bernu mammas un citas lietas, kas man ir par sarežģītu.

jā mīlētu tad būtu kopā.

Izlasīju komentārus un pilnīgi piekrītu Liliii.

Domāju, ka jā, bez problēmām.

Nekad nesaki nekad, bet šobrīd nē, nevarētu un negribētu.

Jā, varētu, kāpēc nē. Tad jau arī sievietes, kurām ir bērns un kuras ir vienas pašas, būtu jānoraksta no turpmākās dzīves? Jo priekš kam tad vīrietim tāda "ar piekabi" vajadzīga? Ja mīlētu vīrieti, mīlētu arī viņa bērnu!

Varētu padomāt,ka bērni,kuri nav pirmie vecākiem, ir mazāk mīlēti un mazāk vecākiem viņi interesē, vismaz dažas to te tā pasniedz.

es labāk esmu kopā ar vīrieti,kam ir bērns un audzinu viņu kopā nekā esmu kopā ar vīrieti,kam ir bērns,bet viņš par viņu neinteresējas un ir aizmirsis par viņu.
piekrītu bai-bai

kapec gan ne,es pati esmu viena ar bērnu un tas ir tas pats..uzskatu ka normalam cilvekam ar normalu domashanu bērns nav šķērslis,bērns katrā ziņā nav vainigs ka vecākiem nesapasēja.

Pilnīgi piekrītu Abalones un *Hannas* viedoklim, tāpat piekrītu arī Skaya. Bet vispār jau diezgan būtiski, kāda vecuma meitenei šāds jautājums tiek izdots (vairāk vai mazāk). 18, 19 gadu vecs skuķis, kas, iespējams, vēl nav pat īstu mīlestību piedzīvojis un nespēj pat aptvert, ko īsti nozīmē bērns, kur nu vēl ne savējais. Un tas jau ir tikai saprotami. Savukārt 25 un +, kad jau esi nedaudz dzīves apbružāts, piedzīvojis jau pirmās nopietnās aplaušanās, arī ilūzijas par ideālu dzīvi ar ideālu vīrieti ir sabrukušas vai nedaudz pabrucinātas, tad arī uzskati par daudz ko kļuvuši mērenāki un pielaidīgāki.

Ai, man par šo jautājumu pavisam nav ilūziju... ,ņemot vērā, Latvijas šķiršanās statistiku. Un kas tad šo statistiku veido? Ne jau tikai pliki cipari ailītē, dzīvi cilvēki katrs ar savu privātās dzīves neveiksmes stāstu...

Nez no kurienes ņemts viedoklis, ka otrais bērns ģimenē būs mazāk īpašs vai mazāk mīlēts, ja šāda veida attiecības nav piedzīvotas? Vecāku pieredze? Mammas, tēta attieksme?

No otras puses, ir tikai labi, ja cilvēks, kas jūt, ka absolūti to nespēs pieņemt, arī nedara,- Latvijā tāpat pietiek nelaimīgu un nemīlētu bērnu...