Sāku dzīvot kopā ar vīrieti..... apm.6 mēneši uzmanība, utt..... pēc tam sākām domāt arī parģimenes pieaugumu.... 1.5 gadu no manas pusesperfekta uzvedība, attīrīšanās, nekāda alkohola (max glāze pa svētku reizēm), utt.... Pa vidu šat tad strīdi... tad vienā dienā lielais BUMS, un es izvācos. Pēc 3 dienām uzzināju, ka mēnesi jau esmu stāvoklī....... Sagājām kopā, jo bērns bija gribēts. Tagad līdz dzemdībām palikuši 2 mēneši. Dzīvojam kā kaimiņi, esmu kā zelta krātiņā. Materiālais nodrošinājums ir pilnībā, bet attieksme - nekāda. Vienā brīdī var sadirsties, otrāsauc par saulīti. Liekulība? Nevienos zsvētkos apsveikta netiku - ne Ziemassvētkos, ne jubilejā, ne 8.martā..... aizbildinājums - tu tak zini, ka esmu aizmāršigs, man tas ir piedodami....... Kad sataisu traci, tad sūta padzīvot savā pilsētā..... Ar grūtniecību man ir bijis pilns komplekts - izskats kā zombijam, vemšanas, nervu krīzes, utt.... Esam pieauguši cilvēki, bet nju liekas, ka labāk izvākties ar visu lielo vēderu, pabimbāt kādu nedēļu, atgūties un sākt vsu no nulles, nekā dzīvot apgādībā materiālā , bet tušumā..........
79
