Mīlestība.

es īstenībā neticu tādai īstajai, vienīgajai, lieliskajai Mīlestībai. Manā uztverē mūsu dzīvē ir cilvēki ar kuriem jūtamies ļoti labi kopā, mīlam un izbaudām kopā būšanas laiku. Un, ja arī tā nav mīlestība līdz mūža galam un dzīvē ienak vairāki šādi cilvēki, katra no šīm savienībam uz to brīdi liekas tā īstā. Tā idelaizētā, rozā mākonīšos esošā no filmām aizgūtā love, manuprāt, reālajā dzīvē ir diezgan reti sastopama. Apbrīnoju, protams, cilvekus, kuri iemīlas ap 20 gadu vecumu un tā arī nodzīvo laimīgi kopā happily ever and forever. Un, ja, pirmā iemīlēšanās jau vienmēr paliks atmiņa, jo tā tomēr pirmā, bet turpinot par to nespēšanu izmest no galvas - manuprāt, ta ir sava veidas apsēstība un nespēja tikt galā ar sevi un pārkāpt pagātnei.

neticu tādai ''īstā un vienīgā mīlestība'' pasakai. tas viss ir vnk galvā,acīmredzot ja nevari kādu aizmirst,tad liekas,ka tā ir tā ''īstā'',vnk jūsu stāsts nav līdz galam beidzies,vismaz tev.

pirmā mīlestība parasti ir jaunībā, hormonu uzplūda laikā... tās ir ķimikālijas smadzenēs un komerciāls bulshit, lai vairāk pārdotu romantiskas filmas, un lietas, kas patiesībā nav vajadzīgas.

Mana pirmā mīlestība sākās 4 gados un turpinājās līdz kādiem 12.. :D Kas tik tai laikā netika piedzīvots, bildinājums, slapja bučošanās, :D

Šībrīža mīlestība nav pirmā, bet visstiprākā.. :)

pilnībā piekrītu Zakjis*

Vispār piekrītu Martai.
Manuprāt, mīlestība pēc būtības tikai viena - īstā un visaptverošā, kas nekad nav sākusies, un nekad nebeigsies. Attiecības starp cilvēkiem bieži tiek uzlūkotas tikai ārējās formas veidā - viņš + viņa. Bet smalkākas, dziļākas jūtas acs nesaredz.

Uzskatu, ka dzīves garumā, ir iespējams nodibināt tuvas un ilglaicīgas attiecības ar vairākiem cilvēkiem. Absolūtai monogāmijai neticu.

Pirmá love vienmèr būs īpašâká, bet ka īstákà nav teikts.
Otreiz iemīléjos tà ka pirmo pilnībā aizmirsu un arī viñam ir meitene ko łoti míl, bet kaut kāda jušana starp mums ir palikusi- tāda kā viegla telepātija (varat smieties) , jūtam kad otram kaut kas slikts noticis.

Manuprāt, tas ir individuāli. Ir cilvēki, kas spēj mīlēt katru nākamo.. un kuri nespēj pārkāpt tai pirmajai mīlestībai.. vai arī pat tādu nekad nesagaidīt. Tas atkarīgs no tā, cik daudz no sevis, savu jūtu cilvēks ir spējīgs ziedot..

Manupraat, taa pirmaa ir visbiezjaak visneiistaakaa, jo kaa jau te tika mineets, iemiilamies vairaak pashu uzburtajaa teelaa, nevis pashaa cilveekaa, taapeec arii tik daudz aplauzienu notiek, jo agri vai veelu taas brilles kriit. Manaa skatiijumaa iista miilestiiba ir tad, kad tu ar skaidru aci redzi visus partnera netikumus, truukumus un tieshi to deelj miili vinju veel stipraak. Ja truukumus neredz, taatad veel ir rozaa brilles uz aciim un taa ir tikai iemiileeshanaas. Iista miilestiiba ir speeja pienjemt otru kaa cilveeku, nevis tikai kaa lomu, ko no vinja gaidaam (viira, drauga, teeva ect) vai arii kaa matreaalu no kura var taisiit ideaalo viirieti (no seerijas: es vinju ljoti miilu, bet ceru, ka vinjsh kljuus chaklaaks, miiljaaks utt).

Pēc kristas teorijas mana otrā mīlestība ir neīstāka par pirmo, jo viña trūkumus neredzu jau desmit gadus. :D
Manuprāt tomēr katram ir sava pieredze, jo arī raksturs mums katram savs ir bijis tīñu gados. Vismaz cik tas ir attiecībās ar pretejo dzimumu, vienmēr esmu bijusi vienāda. Trādi rīdi strīdi man ar pirmo vispār nebija, kamēr ar otro jau lielāka vecumā ir bijuši daži incidenti.

Iista miilestiiba ir speeja pienjemt otru kaa cilveeku, nevis tikai kaa lomu, ko no vinja gaidaam (viira, drauga, teeva ect) vai arii kaa matreaalu no kura var taisiit ideaalo viirieti (no seerijas: es vinju ljoti miilu, bet ceru, ka vinjsh kljuus chaklaaks, miiljaaks utt).

++++++

Peec savas pieredzes njemot, pirmaa miilestiiba ir fufelis. Taa nav pat miilestiiba. Kaa man mamma saka-pirmie kuceeni sliicinaami. Es tam piekriitu. Mana pirmaaa love bija fufelis.:D un tieshaam-kaa te saka- taa nebuus vairs nekad. Nedod dievs:D ja taa buutu taa iistaa love, tad nu i nafig.:D
Bet pagaidaam ticu,ka ir viena iistaa miilestiiba- nu kad viss ir, no A-Z.
Taa ir man pagaidaam. Ceru,ka taa arii paliks.pagaidaam mana nostaaja izklausaas shaadi,kas to lai zin,kaa es domaashu peec gadiem.

Pirmajaas attieciibaas likaas,ka miilu. Un viss-labaak nevar buut,kad sariku tagadejo, sapratu,ka tur pat smakas no loves nebija. Ne es jutos kaa tagad, ne pret mani iztureejaas kaa tgd.nu nekaa no taa visa nebija.
Tagad es zinu kaa ir staigaat 3 peedas virs zemes, ar patstaaviigiem taurinjiem vederaa un visu,kas pie taa piederas.

Tieši tā - pirmā mīlestība ir tikai un vienīgi mūsu smadzeņu un sirds sagatavošana īstajai mīlestībai. Pirmo ''mīlestību'' atceramies tikai tāpēc, ka pirmo reizi kaut ko tādu dzīvē esam jutuši, palikušas skaistas atmiņas. Patiesību sakot, pirmo mīlestību kā vienīgo un īsto būtu tikpat stulbi apgalvot kā to, ka pirmais sekss ir bijis pats labākais un nekad vairs labāk nebūs. Mīlestība jau nav pasīva lieta, mēs iemācāmies to darīt arvien labāk ar katrām attiecībām.

Mana pirmā mīlestība nebūt nebija tā visskaistākā un visspēcīgākā no visām. Uzskatu, ka nav tāda viena "īstā mīlestība". Katra no manām mīlestībām bijusi citāda, bet visas jūtas bijušas patiesas.

Manuprāt, nav tāda izredzētā, ar kuru mums lemts būs būt kopā, neskatoties ne uz ko. Tas "īstais" cilvēks vienkārši ir cilvēks, kuru mēs mīlam, un paralēli mums ir paveicies ar to, ka saskan raksturi, attiecībās valda harmonija utt, bet uz pasaules ir daudzi cilvēki ar līdzīgiem raksturiem, tādiem uzskatiem, kā mums, un jebkurš no viņiem var būt potenciālā mīlestība. Un tomēr tas nenozīmē, ka mēs mīlam tikai un vienīgi to cilvēku, un iepriekšējās attiecībās bija tikai pieķeršanaās, jo, kāpēc mēs varam mīlēt gan mammu, gan tēti un vēl daudzus citus cilvēkus vienlaicīgi, bet romantiska mīlestība nevar būt vairākas reizes mūžā?

Par pirmo mīlestībū runājot, nedomāju, ka arī tur ir kaut kas īpašs, vienkārši tā ir pirmā reize, kad mīli, pirmo reizi tādas izjūtas un notikumi. Nākamās mīlestības vairs nesniedz tādas izjūtas, jo vienkārši cilvēks zina jau apmēram, ko gaidīt, bet tas nenozīmē, ka citas mīlestības ir ar kaut ko sliktākas vai mazākas par pirmo.

Man šķiet, ka mīlestība nedalās. Ja runā par attiecībām, tad vairākas reizes nevar mīlēt. Ja kādu mīli, tad pa īstam visas dzīves garumā. Mīlestība nepārtrauktu veidojas, aug. Tā nav nekāda meksikāņu seriālu uzpūsta romantika.
Kā mīlestība var rasties, ja šķiras katru gadu? Ja tu pārtrauc to procesu, tad viss atkal pajūk. Un tu sāc no jauna. Un galu galā nekā nav.
Dzīve sastāv no mācīšanās mīlēt, priekš manis tā ir smaga mācīšanās. Es mācos mīlēt savus draugus, vecākus nepārtraukti. Bet man tas nemaz tik labi neiet.
Tāpat ar romantiskām attiecībām, ja tās nav ilgstošas tad neredzu jēgu tām būt.

Bet pagaidaam ticu,ka ir viena iistaa miilestiiba- nu kad viss ir, no A-Z.

Vot šitas ir fufelis!

Nav tādas idealizētās mīlestības kā mēs to saucam "īstā mīlestība". Mīlestība ir, cik ļoti tā ir šobrīd -tas atkarīgs no katra paša.

Mīlestība varētu būt mirkļa un mūžības summa. Izklausās romantiski, bet nemaz nav.