Attiecību sākumā (nu, ne jau pirmajos mēnešos, bet pirmā gada laikā varbūt) man likās muļķīgi, ka draugs man bieži teica, ka mīl mani. Vēlāk jau katru nakti ejot gulēt teicām "ar labunakti, mīlu tevi". Neatceros kā tas iesākās, bet ar laiku pie tā ļoti pieradu. Pēc apmēram 4 gadu kopā būšanas piefiksēju, ka viņš arvien retāk saka, ka mīl mani, es par to ļoti pārdzīvoju (zinu, muļķīgi). Pēc tam sapratu, ka pati arī vairs tik bieži to neteicu. Nonācu pie secinājuma, ka nevar nez cik ilgi dienu dienā skandināt "es tevi mīlu" .
Vairs nemēģinu piefiksēt, cik bieži viņš vai es viens otram to sakām.