Varbūt kāda līdzīga tēma jau ir bijusi, taču man, protams, liekas, ka mana ir citādāka..
Man ir blakus vīrietis jau kādus ~5 gadus, esam kopā izauguši, attīstījušies.. Ir tā, ka viņš ir pāris gadus vecāks, taču mūsu situācijā tas nav nozīmīgi. Mēs sākām dzīvot kopā, kad "galvā" vēl biju maziņa - nezināju, ko vēlos no dzīves, ko gribu darīt, ko mācīties utt. Šo gadu laikā esmu, tā teikt, izaugusi, un man ir svarīgs darbs, ģimene, mājas, draugi utt. Pēdējā laikā man ir palikuši neciešami šie viņa alus vakari ar pāris cilvēkiem. Man liekas, ka šie cilvēki viņu gremdē, jo viņam vairs īsti neinteresē daudz strādāt, visi mērķi, plāni noplakuši.. Viņš saka, ka jūtas labi tajā kompānijā, taču tie cilvēki ir.. nu nekas. Viņiem jau ir ap 30, un nav ne patstāvīga darba, ne attiecības, un vēl pie vecākiem dzīvo.. Un mani tracina šie alus vakari, vismaz 2 reizes nedēļā, pa nedēļas vidu arī. Man tā vien liekas, ka ar katru reizi viņš sāk līdzināties šiem cilvēkiem, taču pēc dabas viņš ir pretējs - labs darbs, mašīna, mājoklis un stabilas attiecības, vajadzētu tā kā drīz domāt par ģimeni, bet liekas, ka šie vakari nekad nebeigsies un viņš paliek tāds.. nu nekāds. Es visu šo mērķtiecību esmu no viņa arī iemācījusies! Viņš mani izglāba no dziļas bedres!
Bet tagad viņu nekas īsti vairs neinteresē, darbā vairs tik labi neiet, naudas īsti vairs viņam nav.. Es gribu ar to cīnīties, tikai nezinu, kā. Šobrīd vāros pati savā sulā un neko nesaku viņam. Nezinu, negribās arī pārmest neko, pieaudzis cilvēks, bet man tā vien liekas, ka drīz arī viņš pazaudēs gan darbu, gan savus mērķus, gan arī mani..
Sievietes, mīļās, kā jūs cīnaties ar to, ja kādai ir vai ir bijis līdzīgi? Varbūt no malas tas izskatās citādāk, un es nedaudz pārspīlēju? Katrā ziņā, jebkādi komentāri man ir vajadzīgi...
11
