Viss pieriebies.

Vēl es esmu novērojusi, ka man "neko negribu" samazina nesēdēšana pie datora. Dažreiz liekas, ka dators izsūc visu manu enerģiju.

Jaa man taa arii ir gadiijies..eju uz skolu, gandrii tieku pie klases durviim un peekshnji kkas galvaa ienaak un vnk aizeju prom. Nenoliegshu ka tad kad izturu visu dienu skolaa tad juutos mazliet vieglaak bet tas viss ir loti iislaiciigi un taas sajutas nemaina manu slinkumu.

Es šobrīd eju cauri kam līdzīgam. Man no rītiem vienkārši nav spēka celties. Esmu izbesījusies visas dienas garumā līdz beidzot vakarā sanāk parunāties ar draugu- kā viņa balss mani nomierina!!!
Manā gadījumā es zinu, kas mani nomāc- esmu tālu no sava drauga, ģimenes un draugiem. Es daru darbu, kur netieku pienācīgi novērtēta, kā arī man jau baltās pelītes rādās gar acīm no tā, cik ļoti man nepatīk tas, ko šobrīd daru. Lai gan ir atlikušas tikai 3 nedēļas līdz veikšu grandiozas pārmaiņas, tomēr tas laiks TĀAAAa velkas.....
.. manī sēž tāds milzīgs riebums pret tik daudz, ar ko saskaros ik dienu. Nu kas tik traks vēl vienkārši nav man piedzīvots.

Es domāju, ka man vienīgai tā ir, ka spēju aiziet līdz skolas durvīm, bet tmr pagriesties un iet prom...

es zinu, ka manā mājā dzīvo tāda meitene, kura nevarēja no rītiem piespiest sevi iet uz skolu, ļoti slikti iekšēji jutās dēļ skolas utt, viņai kaut kādu depreiju vai ko konstatēja un tagad viņa mācās mājās.. njā, man vidusskolā arī tā pēdējās klasēs gadījās, ka daudz un bieži izdomāju visādus attaisnojumus, lai nedarītu to, kas jādara.

Nu tev ir pašai jāizsver, vai tas ir tāds slinkums, pēc kura tu jūties vainīga un domā: ak, ja es būtu tomēr izgājusi, būtu varbūt izdarījusi to un satikusi to. Vai arī tavs intereses zudums pret visu ir tāds konstants - ja tu gan fiziski, gan emocionāli labāk jūties, ja nevienu nesatiec un tev nekas nav jādara, ja nav gandarījuma ne reizi pēc tam, kad esi izgājusi ārā, tad tiešām tā varētu būt labi noslēpusies depresija, ko te jau viena meitene minēja. Ja nevari pati izprast, vienkārši mani kaut ko ikdienā. Paņem kādu pulciņu/kursus, jebkādu citu vidi, par ko esi domājusi, ka tas varētu būt interesanti. Vari neiet uz skolu, bet uz to piespied sevi iet regulāri. Nu, ja šī nodarbe/vide pēc divām nedēļām, mēneša neko nemaina noskaņojumā, tad tas varētu arī nebūt nevainīgais slinkums.

es ceru, ka tas ir tikai ziemas dēļ un pavasarī visiem atgriezīsies dzīvesprieks :)
ēdu daudz augļus, dzeru C vitamīnu, varbūt tas palīdz?

mouseee - man gan liekas, ka tā varētu būt depresija sākuma stadijā (vai kas uz to pusi). Varbūt pakonsultējies ar ārstu? Ja tā nav, tad ok un vnk jātiek galā ar īslaicīgu (?) nomākumu un slinkumu.
Man gribas aatraak lai taa diena aatraak paiet, tapeec gulju cik vien varu. un šis teikums depresiju liekas tikai apstiprina. Tā ir nopietna problēma, ar kuru pats galā nevar tikt.

Manuprāt tā ir visīstākā ziemas depresija. Man arī tāda uznāk un tieši rudens tumšajā laikā kad nav vēl sniega un ziemas laikā. Arī ir tā, ka nu dienām ilgi varu neko prātīgu neizdarīt. Mēģinu sevi uzmundrināt klausoties aktīvu mūziku, ēst daudz apelsīnus. Zinu, ka citām meitenēm palīdz sildīšanās pirtiņā vai sildīšanās solārijā.

trust me
ikvienam sadas dienas uznak
bet ir vnk jasanemas, varbut jaa-pazelo vienu dienu sevi, bet nekad neaizmirsti ka dzive tomer vienalga kkas notiek,ir skaista:)

runa pati ar sevi un tici tam :)

p.s. vel man palidz skala milakaa muzika uz austinjam :) ejot pa ielu,kad tu nevienu nedzirdi,esi savaa pasaulee -tu un tava muzika....

palidz tiesam :)

O jā, man arī. Bet man tā - kamēr esmu kaut kur citur - skolā, uz ielas, kādā pasākumā - domāju, nu tik būs, nu tik darīšu, kad atnākšu mājās. Aha, nekā. Atnāku mājās un neko vairs darīt negribas, tāda dīvaina sajūta iekšā, ka pats nesaproti, ko gribi. Ne gulēt, ne ko darīt, pat ne sev. Bet man ir VD, norakstīju to uz to un dzeru nomierinošās tējiņas un vēl ko. Un palīdz. Depresija gan man nav.

Piekrītu meitenēm par to, ka tā varētu būt depresija, slēptā depresija.Man ļoti labi palīdzēja vitamīni Magne B6, kas ir domāti nerviem un sportiņš. Vispār tagad jau tāds drūms laiks un depresija ir katram otrajam...

Esmu tam gājusi cauri un liekas,ka tagad tas arī nekur nav zudis.
Tas sākās jau vidusskolas laikā,pēdējā gadā tā vispār bija katastrofa. Negribēju nekur ārā rādīties,kaut vai tikai tāpēc,ka likās-slikti izskatos,nekas nav labi. Ja aizgāju uz skolu,varēju izturēt tikai dažas mācību stundas un gāju prom..

Sāku studēt un gāja diezgan līdzīgi,vēl pa vidu izšķīros ar puisi un sakās ļoti dziļa depresija-ilgi necēlos pat no gultas.

Arī tagad ir tāpat-es labprātāk palieku mājās,cenšos izvairīties no sabiedrības,negribu komunicēt ar cilvēkiem,pēdējā laikā jūtu,ka aizvien biežāk neceļu klausuli,lielāko dienas daļu pavadu guļot. Tagad esmu paņēmusi akadēmisko pārtraukumu,citreiz pat grūti aiziet uz darbu,kur tikai dažas stundas jāstrādā. Man pat negribas tikties ar labākajiem draugiem,negribas ar viņiem runāt,stāstīt kaut ko. Viss nāk ar lielu piespiešanos. Un tas nav tikai tagad-uz ziemas periodu,bet visu laiku pēdējos gadus.

Jo vairāk domāsi, par to, cik viss ir sūdīgi un, cik liels ir slinkums, jo vairāk sevi uz to noskaņosi un tā arī jutīsies. Vienkārši piecel pakaļu un dari kaut ko! Guļot gultā, nekas nemainīsies. Enerģiju iespējams gūt tikai kaut ko darot, un redzot rezultātu. Un izbeidz čīkstēt! Ja no rīta modīsies ar domu "viss apnicis, neko negribu", tad pēkšņi nesāksi justies labāk.

esmu novērojusi, ka man kaut kas līdzīgs notiek aukstajā, drēgnajā laikā. tad tik labāk zem sedziņas mājās, siltumā. arī citreiz vienkārši ar draugu aizguļamies un tad liekas - nu ko tur vairs, tad arī diena tiek noslinkota. kopumā arī es esmu ļoti slinka, bieži tāds kā nespēks. un skatos, ka daudzām tā. bet viens ir skaidrs, ka vajag vienkārši no rīta saņemties, kad jau esi ceļā uz turieni, kur jānonāk, viss atkal liekas darbīgi un tā,kā vajag būt.

Tāda sajūta, ka runājiet par mani :)

Šodien arī neaizgāju (kārtējo reizi) uz skolu, draugiem klausuli neceļu, uz sms neatbildu, jo nevēlos atbildēt uz jautājumiem, kur esmu atkal palikusi.
It kā nav tā slinkuma sajūta, bet kkā nevaru saņemties darboties.
Hobija nekāda nav, jo neesmu atradusi ko tādu , kas mani aizrautu.
Vidusskolā pēdējais gads, kkā jāsaņemas :) Tikai kā?

Magni B6 dzēru, bet nelīdzēja ;(

Varbūt ikdienas rutīna iedzen mazā depresijā?

Šoreiz piekritīšu Nikolettei.
Besis, nekā nevēlēšanās ir slinkums, nespēja saņemties nevis kaut kāda slimība, kas būtu rūpīgi jāārstē. Ja cilvēks ir slinks, tad tur nekādas zāles nelīdzēs.

Jā, bieži vien ir slinkums, bet, ja tas ir ļoti ilgstoši un nomācoši, jau vairs negrib socializēties, tad tā ir depresija un depresija ir slimība. Mūsdienās par depresiju iegājies saukt visu, kad ir nomākts garastāvoklis un uznāk besis.
Tas, kurš ar to nav saskāries un redzējis, norakstīs uz slinkumu utt. Atļaušos nepiekrist, jo medicīnu studējot un esot pie pacientiem psihiatriskajā slimnīcā, redzēts un mācīts ir kas cits. Protams, cerams, ka autorei nebūs depresija, bet vnk ziemas pagurums, jo depresiju ir ļoti grūti ārstēt, un mēdz atkāroties periodiski.