Esmu veikusi savā dzīvē vismaz 2 kardinālas maiņas, nu tā, ka visu visu. Bet nedomājot, lai citi mani redzētu citām acīm, tā nekas nesanāks. Tas notiek, kad ir galējā robeža, kad - visu vai neko, kad noriskēt un izlekt no tās lidmašīnas vai labāk vispār beigt dzīvot. Joprojām atrodoties komforta zonā ar "ai kaut ko pamainīšu, konkrēti nezinu ko," nekas nesanāks. Principā galvenais izdarīt pirmo soli, tālākie pakārtojas pa ķēdei.
Pēdējo reizi, kad vairs nevarēju atrast savu vietu pasaulē, pateicu sev, ka dzīve ir jātver viegli, nekādas filozofēšanas vairs. Iestājos spontāni augtskolā, izdomāju un sajutu uz ātro vasarā, nekad agrāk mūžā nestādītos priekšā, oktobrī nomainīju darbu uz sfēru, par ko neko nezināju, kardināli nomainīju matu krāsu, viņš ienāca pie manis darbā, un pirms jaunā pavasara pārvācos pie viņa prom no Latvijas, kad agrāk nebiju pieļāvusi domu, ka varētu iztikt bez mājām vairāk par pāris dienām.