Neesmu ne stereotipu cienītāja, ne aizspriedumaina, bet tas, ko pēdējā laikā redzu, man uzdzen arvien vairāk un vairāk dusmas.
Latviešu vīriešiem absolūti pietrūkst iniciatīvas gan darba dzīvē, gan attiecību jautājumos.
Viss viņiem jāparāda ar pirkstu - izdari to, izdari šito, aiznes tur, aiznes šur. Ja palūdz izdarīt, tad viņi vēl padomās, ja saki uzstājīgāk, tad dusmīgi par šādu balss toni. Meitene viena pati nes krēslus, apkārt sēž 5 čaļi - neviens pat neiedomājas palīdzēt (pieredze).
Nemaz nerunājot par attiecībām. Lai viņi pamanītu meiteni, būtībā jākarās kaklā. Jā, es ļoti labi zinu, ka nevienam vīrietim tādas nepatīk (teorētiski), un jūs noteikti teiksiet, ka man vienkārši jābūt draudzīgai, jāpaflirtē (attiecīgā situācijā), jāuztur saruna, jābūt dabīgai un jaukai utml. Šo variantu es arī piekopju, jo mana pašapziņa, acīmredzot, ir pārāk augsta, lai kādam kārtos kaklā. Un tomēr - tās kas karās, beigu beigās arī dabū cerēto.. (ne vienmēr, protams, bet arī dabū).
Komentāri, papildinājumi, viedokļi ?