Hmmm, mjā... Es visu līdz galam tomēr neizlasīju. Centos, pacietības nepietika. Vēlreiz pa punktiņiem tupi varu piemetināt:
1. Mans pirmais aborts bija 16 g.v. Izsargājos ar prezervatīviem. Bija tikai 10 klašu izglītība. "Sēdēju" uz vecāku kakla, kas paši ne pārāk labi pelnīja. Džeks bija kretīns (to, protams, es tikai pēc tam sapratu ar savu 16gadīgo prātiņu).
2. Otrs aborts bija 18 g.v. Izsargājos ar tabletēm. Izglītība bija jau agstākā līmenī, bet nebija darba. Pārējā situācija līdzīga. Džeks bija tas pats, ar kuru vēl joprojām esmu kopā. Nolēmām, ka negribam savu bērnu kā apdalītu bomzi audzināt. A, jā, vēl biju smēķējusi un dzērusi zāles tajā laikā - papildus faktors, kas atturēja dzemdēt.
3. Ienīstu reliģiju! Katram savs viedoklis, bet nevienam nav tiesību mācīt citiem ar varu kā dzīvot. Pieveraties, lūdzu, dievgosniņas.
4. Manai mātei bija 1 aborts. Vecaimammai 2. Par pārējām paaudzēm vairs neinteresējos, jo, manuprāt, jau šie fakti visu izsaka.
5. Vēlreiz atgādinājums, ka katram savs viedoklis (!!!), bet ir zinātniski pierādīts, ka bērns līdz ~1.g.v medicīniski vēl skaitās embrijs.
Šobrīd ļoti labprāt laistu pasaulē bēbi. Esmu pieaugusi gan prātā, gan izglītībā. Esmu pilnīgi neatkarīga ne no viena. Par savu vīrieti varu tikai "augstākiem spēkiem" pateikties. Zāles, paldies dievam, nelietoju. Protams, žēl, ka toreiz tā vajadzēja, bet, kad iedomājos, ka man tagad varēja būt 7 gadus vecs bērns, iespējams nevesels un sūdīgi izglītos, un nepģērbts, nepabarots kārtīgi...? Nē.
Beidziet kasīties.
Autori apsveicu!