Dzīve pēc smagas šķiršanās

UP

nu kaa Tev pashai liekas uz Taviem jautaajumiem vispaar var dot konkreetas atbildes!? tad tak logjiski, ka ir ljoti individuaali..

-domaaju tev jaunas attieciibas jau shodien vajadzeetu saakt! :D
-par bijushajiem shad, tad veel tagad iedomaajos..
-neko izdariito nenozheeloju, tas ir pieljaut to pashu kljuudu veelreiz.. un vispaar viss kas notiek, notiek uz labu..

es,kad izshkjiros pirmo reizi,es 3 meneshus juku praataa...dzivoju uz nervu zaalem un alkohola,nometu 10kg svara un izraudaaju miljons tonnas asaru...biju gatava vnk ielist zemee,nekur neradu sev mieru... pec 3 men sagajaam atkal kopaa..biju sasoditi laimiga... bet pec pusotra gada partraucu shiis attieciibas..beidzot sanjeemos,kaut gan bij bail,ka shkjishanaas sekas atkaartosies,bet shoreiz neizleeju ne asaru un esmu ljoti laimiga,ka neesmu vairs tajaas attieciibaas;).. taa kaa pozitivu skatu:)

1. Gandrīz vai uzreiz, kad bija pavisam pielikts punkts, bet tas laikam tādēļ, ka ilgi vēl mocījāmies un centāmies saglābt attiecības, kas sen jau kā bij mirušas...
2. Neiedomāties vispār - manuprāt, nav iespējams... Tikai mainās konteksts, kādā Tu par to cilvēku iedomājies...
3. Un jā, jaunās attiecībās jūtos 100% laimīgāka, kā iepriekš... Un neko nenožēloju!
Kā saka Al Qaeda - viss kas notiek, notiek uz labu!!!

P.S. Protams, situācijas var atšķirties... Bet mana pieredze nu bij šāda...

Mana šķiršanās bija smaga nevis tāpēc,ka bijām bijuši kopā pusotru gadu,bet tāpēc,ka bijušais nelika man mieru.Tas bija pilns komplekts: no raudāšanas un kārtējās solīšanās mainīties līdz pat rupjiem apvainojumiem,vārdiskiem pazemojumiem un draudēšanai kārties.
Es nepadevos un šķiršanos ne mirkli nenožēloju.Vienīgais ko nožēloju-ka es ātrāk neizlēmu šķirties.Jaunas attiecības uzsāku jau ātri,jo par bijušo pēc šķiršanās un brīža,kad viņš beidzot pārstāja mani terorizēt,nedomāju.Varētu teikt-tas bija pāris nedēļu jautājums.Tagad esmu šajās attiecībās jau vairāk kā 2 gadus un esmu ļoti laimīga.Bijušo atpakaļ neesmu vēlējusies nevienu sekundi.

manuprat,jo nopietnakas attiecibas bijusas,jo ilgakam laikam japaiet lidz nakoso attiecibu uzsaksanai :) labak padzivot vienai,tikt skaidriba ar sevi un tiesam aizmirst bijusos no sakuma!
mana gadijuma vel pec pus gada katru ritu un vakaru domaju par bijusos,bet ne ar domu "ka gribu vinu atpakal".. drizak "kad beidzot vinu aizmirsisu??" japiebilst,ka saja laika apzinati neiesaistijos nekadas attiecibas...pirms tam biju tik loti sataisijusi haosu sava dzive,ka nolemtu nesatikties ne ar vienu,kamer nebusu aizmirsusi kadu konkretu virieti!
pec 10 menesiem,kad biju dzivojusi tikai sev,pilneveidojusiesm,daudz nodarbojusies ar sportu un izklaidejusies ar draugiem,kuri bija attieibu laika atstati novarta...es iepazinos ar tagadejo draugu!!!
Vins ir vislabakais,kas ar mani jebkad noticis!!!! un sajas attiecibas esmu miljons reizes laimigaka..protams reizem iedomajos par bijuso,zinu,ka manas jutas pret vinu bija istas,bet nekad negribetu mainit sis attiecibas...un loti noderiga,manuprat,bija ta pazue,kuru biju panesmusi starp sim divam attiecibam....!

ja,mesties jaunaas attieciibaas,var tikai tiri priecinjam... nekas nopietns nevar sanaak,ja galvaa skan visu laiku bijushais... tapec piekritu Valerijai par pauzes panjemshanu:)

Paldies visām par atbildēm. Ļoti noderīgi. Mana situācija ir tāda, ka viņš ir laimīgs pašlaik ar citu jau un tas mani sāpina, ka tik ātri viņš to spēj. Savukārt es sāpinu cilvēku, kurš grib būt ar mani, bet kuram nespēju dot, ko pelnījis. Un tā es mokos. Gribu bijušo. Pareizi sakat, ka jāpaņem pauze no attiecībām, bet lai ko es nedarītu, un es tiešām beidzot daru daudz ko, ko nedarīju attiecībās esot, tomēr grūti just piepildījumu un aizmirst par vīriešīem. Un tās atmiņas par visiem šiem gadiem, nespēju to izmest no galvas :(

1. Kopš šķiršanās ir pagājis vairāk kā pusgads un tā arī man nav izdevies uzsākt jaunas, nopietnas attiecības. Ir bijušas nenopietnas attiecības , kas likušas uz brīdi aizmirsties, bet tas neskaitās. Turklāt, iedomājoties visas attiecību paripētijas, labāk izvēlos būt viena, vismaz šobrīd pilnīgi noteikti.

2. Kaut arī laiciņš ir pagājis, es vēl joprojām domāju par viņu. Katru dienu ir brīdis, kad par viņu iedomājos. Orientējos, ka pēc kāda gada es par viņu nedomāšu vispār, lai gan, ņemot vērā faktu, ka es viņu ļoti mīlēju, tas nebūs tik viegli, bet katrā ziņā, zinu, ka ir nepieciešams laiks, daudz laika, lai viņu pavisam aizmirstu.

3. Es jūtos daudz laimīgāka neesot attiecībās, pašlaik atpūšos no visa, kas ir noticis iepriekšējās attiecībās. Un tiešām jūtos daudz labāk, nekā tad, kad biju attiecībās.
_______________________
Tā kaut kā...
Tā kā tas mēnesis ir tāds maz čiks, Tev vēl ir nepieciešams laiks, lai visu sagremotu un izanalizētu...un tas ir normāli, ka tā jūties, pēc pusgada nebūs vairs tik traki, bet katrai tas ir individuāli.

Pēc pirmās mīlestības man normālas attiecības nebija 3,5 gadus, bija tikai tā, un dīvainākais, ka uzsākot jebkuru kontaktu ar vīrieti, es savā prātā zināju, ka mans cilvēks vēl būs, ka ar šo cilvēku nekas nebūs, jo viņā nav tās īpašības ko vēlos vīrietī, tagad protams ir savādāk, es nedomāju, ka mans cilvēks vēl būs, esmu iemīlējusi savu draugu un gribu pie viņa palikt, bet tur augšā kāds mūs vada un mēs to nevaram nekādi ietekmēt. Tāpēc neatļaujos teikt, ka šis ir mans īstais, kad dzīvi nodzīvošu tad pateikšu.

bija vienas ļoti īslaicīgas attiecības, bet tajās biju ar visu sirdi iekšā un šķirties gribēja viņš - pārdzīvoju gadu un vēl mazliet. nepārtraukti iekšēji cerot, ka kaut kad, kaut kā tomēr kaut kas mainīsies, kaut kas sanāks. tikai tad, kad sapratu, ka viņam jau ir izveidojušās citas nopietnas attiecības, palēnām šo domu laidu vaļā. tagad - pēc diviem gadiem - droši varu teikt, ka man prieks par viņa laimi!

paralēli iepriekšējiem kreņķiem uzsāku citas attiecības - kaut kā tomēr dzīvē bija jāiet uz priekšu. iespējams, tieši tā bija mana kļūda - savā ziņā tas nākamais bija tikai kā mierinājums. gadu nodzīvojām kopā, līdz viss izvērtās tik sakāpināti, ka izšķīros.
tās attiecības tiešām bija nopietnas, lai arī neteiktu, ka biju ar sirdi pieķērusies tam cilvēkam. tomēr cerēju, ka tas varētu mainīties...
ir pagājuši pāris mēneši kopš esam šķīrušies. lai arī es biju tā, kas izšķīrās, joprojām dažreiz pārņem skumjas par to, kā tas izvērtās...

tomēr tagad esmu sapratusi to, ka man attiecības šobrīd vienkārši nevajag. esmu ļoti pašpietiekama, gribas vēl dzīvē izskrieties, tāpēc arī tās nemeklēju un diezgan mierīgi sadzīvoju ar šķiršanos. priecājos par to, ka man ir rīcības brīvība dzīvē!

1. Uzreiz uzsāku jaunas attiecības, kuras ilga 3 mēnešus, pēc tam bija tikai pāris nedēļu attiecības, jo nespēju ar citiem satikties, jo nevienu neuztvēru nopietni(izšķīros pēc 4 gadu kopā dzīvošanas).
2.Pēc pusotra gada nebija nekas mainījies - tāpat gāju gulēt un cēlos domās par viņu, kaut arī nebiju redzējusi ilgi.
3. Nevienās attiecībās nejutos līdz galam laimīga, tikko, kā izšķīrāmies, tad jutos labi, jo bija kas jauns, jaunas sajūtas, bet tas pirmais prieks ātri pazuda, un ātri vien sapratu, ka negribu neko citu. Visu laiku 100% zināju, ka nevienu citu nemīlu. Pēc 2 gadiem sagājām kopā, sakārtojām savas attiecības un tagad gatavojamies kāzām, viss ir labi!

1. Jaunās attiecības atnāks/uzsāksies pašas tad kad tām būs lemts būt. Man jaunas attiecības atnāca tikai pēc 2 gadiem. Laikam negribējās uzsākt attiecības ar kuru katru, kurš pagadās un kam var uzticēties....
2. Tā nebūs, ka nekad nedomāsi par bijušo. Taču ,laikam ritot, to darīsi arvien retāk un retāk....
3. Tikai laiks parāda vai nākošās attiecības ir laimīgākas un ciešākas par iepriekšjām.

Es uzskatu,ka no šķiršanās sāpēm neviens nemirst un tikai no tevis pašas ir atkarīgs cik ilgi tu sev to visu vilksi līdzi.
Es pilnībā saprotu sāpes,bet es arī uzskatu,ka ir jādzīvo tālāk.Sevis dēļ.
Manas jaunās attiecības pēc šķiršanās bija pēc pusgada.Varēju jau arī ātrāk,jo man sevis žēlošanas fāze bija pusotru nedēļu ilga.Pēc tam es sapratu,ka ir jāizbeidz,jo neviens nav nomiris un dzīve turpinās.Sapratu,ka no manas tupēšanas mājās,brēkšanas spilvenā un tīšas sevis skumdināšanas manā dzīvē nekas uz labo pusi neies.Turklāt,man laikam tāds raksturs.Mana dzīve nerotē ap vīrieti,lai šķiršanās būtu tik neiedomājam traģēdija,kas apstādinātu manu dzīvi.Tāpēc arī sāpes bija,bet ne jau tādas,lai tagad mēnešiem gruzītos.
Dien dienā par bijušo nedomāju pēc tam,kad noslēdzu to sevis žēlošanu.Atradās svarīgākas un patīkamākas lietas,par ko domāt.Arī tagad-par viņu iedomājos tikai tad,kad kāds paziņa viņu piemin.
Šķiršanos nenožēloju un atpakaļ bijušo negribu.Esmu laimīga savās šī brīža attiecībās.

Meitenes, ļoti palīdz, kad palasu. Gribētos, lai vēl kāda padalās :)

Man reizēm ir viegli un esmu noskaņota pozitīvi, bet citreiz uznāk baigais gruzons. Un es nespēju sev piedot, ka visu izbojāju. Plus vēl apkārt visi skalo smadzenes, ka tik labu vairs neatradīšu. Viņš tiešām bija ļoti labs, neredzu apkārt tādus puišus vairs. Meitenes gan liekas apkārt tik skaistas un foršas, ka liekas, ka galīgi man nebūs lemts satikt kādu normālu vīrieti. Un es nezinu, kā lai vispār atveras jaunām attiecībām, ja gribu tikai viņu. Baigi smagi. Man liekas, ka nepaiet ne 10 minūtes, kad nedomātu par viņu. Nespēju noticēt, ka viņš jau ir laimīgs ar citu. Tas mani sagrauj, ka viņš to tā spēj tik ātri :(

Attiecības bija diez gan nopietnas, ilga 3 gadus. Šķīrušies esam nu jau 9 mēnešus.
Jāsaka, ka pilnībā pāri tikusi vēl neesmu, vēl aiz vien sāp uzzinot par to cik labi viņam klājas jaunajās attiecībās, bet ne jau tāpēc, ka negribētu lai viņš ir laimīgs, bet gan tāpēc laikam, ka mīlu viņu vēl. Īstenībā tikai tagad tā kārtīgi sāku dzīvot savu dzīvi un nedomājot par viņu katru dienu. Protams, nedēļā reizi par viņu iedomājos noteikti, tas ir fakts, bet nu jau ir krietni vieglāk kā pirms tam.
Attiecības nopietnas neesmu izveidojusi. Ir veidojies kaut kas, bet nekas nopietns nav sanācis. Grūti pagaidām. Laikam vēl vajadzīgs laiks :) Tagad dzīvoju sev, pilnveidoju sevi - kā jau te meitenes rakstīja, eju izklaidēties, baudu vīriešu uzmanību kā brīva sieviete. Lai arī reizēm pietrūkst attiecības, mīļotā cilvēka - nelaimīga šobrīd neesmu. Skatos pozitīvi un tas jau laikam ir galvenais! :)

1. Ljoti aatri uzsaaku jaunas attieciibas,tachu tas likaas pareizi,un neko nenozheeloju,iemiileejaamies viens otraa no pirmaas reizes,kad satikaamies,taa vnk notiek,ir taa sajuuta,un viss.
2. Nekad pavisam nepaarstaashu domaat par savu bijusho,jo vinjsh bija mana pirmaa miilestiiba un labaakais draugs,mees uzaugaam kopaa!Es atceros vinju ar skumjaam,ar dazhaadaam paardomaam,tachu es nedomaaju par vinju kaa par kaadu,ar kuru veelos buut kopaa,es vnk domaaju un ceru,ka vinjam viss buus labi!!
3. Nevaru iedomaaties,ka vareetu buut laimiigaaka,kaa tagad. Ir sajuuta,ka esmu atradusi iisto cilveeku,tachu taa ir sajuuta,ceru,ka taa arii ir..
Savu bijusho atpakalj neveeleetos,tikai nozheeloju,ka neizshkjiiros aatraak,jo 3.5 gadi pazaudeeti... savaa zinjaa...Bet pieredze ir ieguuta.

Bija smaga skjirshanaas, pec tam driz vien bija attiecibas, bet tikai izklaidei no manas puses, nevienu nelaidu klaat, iemiileejos citaa peec vairaak kaa gada kopsh skjirsanaas
Pec kadiem diviem meneshiem vairs vispaar nedomaaju, nu ja kaads ko pateica, vai bija lietas kas saistijas ar vinju...
Tagad esmu ljoti ljoti laimiiga ka taa skjirsanaas bija, nekad neveelos ar to cilveeku buut kopaa un vispaar tikties...

Nevar gaidīt, ka nopietnas ilgstošas attiecības aizmirsīsies momentā, cilvēki ir saistīti arī emocionāli ne tikai fiziski.

Izšķīros no ilgstošām attiecībām, satikos ar citu cilvēku jau pēc 3 mēnešiem. Neesam kopā ar to cilvēku, bet sākumā biju laimīga.
Jā, bieži domāju par bijušo, bet to ko viņš ir man izdarījis, nekad neatgriezīšos pie viņa. Kaut ir lūdzies, lai eju atpakaļ.