Sveikas, meitenes! Tad nu ir tā, ka man ir problēma. Īsti nezinu kā raksturot, bet nu mēģināšu saprotoši izstāstīt, varbūt kādai arī ir tā gadījies.
Pirms 7 mēnešiem izšķīros ar puisi, ar kuru biju attiecībās 3 gadus. Pēdējo gadu dzīvojām kopā. Sākumā viņš man ļoti patika, tad iemīlējos viņā (.. ja kas, pirmā mīlestība). Jūs jau laikam zināt, cik stulbi var palikt iemīlējušies cilvēki, es arī kļuvu par vienu no viņiem. Kļuvu ļoti greizsirdīga un emocionāla, tādā ziņā, ka ļoti daudz pārdzīvoju tad, ja, piemēram, nezināju kur viņš atrodas un nevarēju sazvanīt. Tad kad dzīvojām kopa jau bija savādāk, bet šķiros ar viņu tādēļ,ka pateicu sev "VISS, PIETIEK, TĀ NEVAR!" viņš man ļoti daudz meloja, sāpināja mani, bija arī krāpis (nu šajā ziņā es neesmu eņģelītis, man arī bija gadījies), bet nu tas viss notika patstāvīgi, un vienkārši jutos emocionāli sagrauta lielo pārdzīvojumu dēļ.
Tagad mēs pāris reizes esam tikušies, sākumā sapratu, ka ar viņu vairs nekad mūžā neko negribēšu, bet pēdējo reizi pavadījām kopā 3dienas, un man tagad ir bail no tā, ko jūtu. It kā nekas īpašs, bet savās domās es sāku apsvērt iespēju atkal ar viņu draudzēties. Es to negribu, jo negribu lai atkārtojas pagātne. Viņam ir draudzene, ar kuru it kā ir nopietnas attiecības, bet viņš visu laiku saka, ka gribot ar mani būt kopā, ka nožēlo to, kas notika un par visu vairāk gribētu pagriezt laiku atpakaļ. Sākumā, pirms izšķīrāmies, arī visu laiku man rakstīja un tiešām pārdzīvoja, bet nu es nezinu.. Ko jūs par to sakāt? Viss varētu būt savādāk, vai arī būtu tā, kā pirms tam? Labākā draudzene arī ir pret to, lai ar viņu atkal kaut ko veidoju.
Mēģināju arī tikties ar citiem, bet beigās nekas nesanāca, man nepatika....
11
