mani kontrolē

nezinu ko iesākt

Tu dzīvo bez viņu jumta un viņi vēl domā, ka esi jauna un viņi tevi kontrolē. Tā pat ir normāla vecāku parādība. Nokārto savu dzīvi un tad es domāju, ka viss būs okey.

Vai nu sāc pelnīt vairāk un sāc savu dzīvi, vai nu pārvācies pie vīrieša, kā daudzas, cik saprotu, mēdz darīt.
Ar krīzi vienmēr var attaisnoties, bet tas nav attaisnojums, kāpēc tava dzīve nav sakārtota.

Nju, es ar mammu šito pārrunāju. Man gan ir mazāk gadi, t.i. 22, bet pateicu, ka es dodu naudu cik varu viņai maksājumiem un tomēr esmu pieaudzis cilvēks un man ir tiesības uz savu personīgo dzīvi.
Vajag tikai pabrīdināt, ka nebūšu un viss ;-)

vacāki man neļauj dzīvot pie viņa, tas ir nevar jau ieslodzīt mani savā mājā, bet viņa teica, ka tā es izrādīšu milzu nepatiecību, ja atstāšu vinus vienus
p.s. esmu vienīgā meita

viņi domā, ka tu visu mūžu dzīvosi pie viņiem?

nu nav tā situācija smieklīga, ir tik traki, ka liek izvēlēties starp savu neatkarīgo dzīvi un vecākiem. vecāki piecajas, ka katru rītu varam ēsti kopā brokastis, mājās visi pārrunā dienas notikumus un ēd vakariņas.

Patiesībā tas ir taģiski, ja vecāki nespēj saprast, ka bērns ir pieaudzis.
Izrunājies kārtīgi. Pie glda kājas tak Tevi piesiet nevar, gan jau ar laiku sapratīs, ka esi pieaugusi.
Centies tomēr sakārtot savu dzīvi neatkarīgi no vecākiem. Kādu dienu viņiem jebkurā gadījumā būs jāsamierinās ar to, ka pārvācies.

Zakji, traģiski nav tas, ka vecāki nesaprot, bet to, ka meita, kuru šie vecāki uztur, savos 25 gados grib, lai viņu gan apčubina, gan pabaro, gan vēl lutina. Ja pati nespēj par savu dzīvi samaksāt, tad jāpaklausa tiem, kas to dara Tavā vietā. Piedodiet, bet nekad nesapratīšu šīs te čīkstošās skuķenes, kuras gribot neatkarību, ēdot maizi, kas par cita naudu pirkta

kad pirms gada par to runāju (tad vēl tagadējā drauga nebija) vecāki teica - nu ko tu viena dzīvosi, vai tad gribu, kad atnāc mājās, bet tevi neviens negaida, no rīta viena brokastot?

Nu arī man pāris draudzenes ir dzīvojušas pie vecākiem diezgan ilgi, bet maksājušas gn par komunālajiem, gan pārtiku. Jautājums autorei - vai Tu to dari? Vai tiešām dzīvo kā mazs bērns uz vecāku rēķina?
Uz jautājumu par to tukšo dzīvokli - atbildi, ka jā!

Tādi ir visi mīlošie vecāki, jo principā to, ka bērns pieaug un sāk dzīvot savu dzīvi, vecāki saprot tikai tad, kad bērns pie viņiem vairs nedzīvo, sāk mācīties augstskolā, iekārtojas savā dzīvoklī. Šajā gadījumā gluži nevar vainot vecākus par to, ka līdz galam nav palaiduši Tevi vaļā, jo joprojām uzskata Tevi par savu bērnu, kurš ir jāaprūpē un jāpabaro. :-)

es tevi ļoti labi saprotu un jūtu līdzi,tur neko nevar padarīt,vainu jāpacieš vai jār;ikojas nepateicīgi un brutāli. Esmu izvēlējusies pirmo variantu,tas ir grūti,bet tagad kkā cenšos viņai savus draugus nerādīt,ja atbrauc pie manis,tad pie manis un viss,viņa nezina vairs neko vairāk, nekas viņai nav jāzina. A r to naktīs mājās nebūšanu ir pašvaki,bet ja vajag,tad esmu pie DRAUDZENES :D,nu kkā tā,cenšos speciāli viņu nekaitināt

Anna Klāra, man ir tieši tas pats! BET - es vairs nedzīvoju ar saviem vecākiem un pati pelnu pietiekami daudz. Kontrole turpinās. Esmu sapratusi, ka pārmetumu saturam nav īpašas nozīmes - galvenais ir pārmest! Turēt roku uz pulsa visās jomās. Tas ir šausmīgs apburtais loks, grūti tikt no tā vaļā. Vecāki taču, kā ar viņiem nesatiksies, nerunāsi. Kā satiekamies , tā sākas - ''nepareizā dzīvesvieta'', ''kāpēc tu nopirki tagad mobilo telefonu? Vai tad tev viņu tiešām vajadzēja?'', ''tev tagad bija labāk jāpērk veļasmašīna'' utt. Izklausās drausmīgi stulbi, bet es nepārspīlēju.
un visi ''es esmu pieaudzis cilvēks, es tāpat darīšu, kā gribēšu'' ir kā pret sienu...
Varbūt uzraksti epastu, ja ir luste vairāk parunāt, es tieši par to pašu problēmu tagad cīnos [email protected]

Un man arī viņi mēģina pierunāt, lai es dzīvoju ar viņiem, tieši ar to pašu argumentu, ko tev ''mēs tev esam tik daudz devuši, kā tu tagad tā mūs pametīsi'' un vēl joprojām domā, ka es pārdomāšu!!
Interesanti, ka mums tā vienādi, un nevaru noliegt atvieglojumu, ka neesmu vienīgā :-D

Šis man atgādina vienu sev zināmu ģimeni, kurā meitai ir 24 gadi, dēlam 33-34 gadi, kamēr māsa Rīgā mācījās, brālim nācās strādāt,lai māsai varētu visu apmaksāt. Piebildīšu, ka gan dēls, gan meita abi dzīvo pie vecākiem-pensionāriem (diezgan spriganiem) dēlam vēl nav bijušas nopietnas attiecības, nu nav bijusi meitene ilgāk par 2 mēnešiem, jo mātei neviena nepatīk, un līdz ar to dēls ir viens. Meitai tas pats. Vecāki kontrolē. dēla nopelnīto naudu pārvalda vecāki. Un prom tos saves bērnus i nemaz laist nedomā, tā tā māte (vairākkārt) ir palikusi tos bērnus zem savas tupeles. Visi apkārtējie-pazīstamie smejas, par viņiem, ka tajā vecumā 24g. mājās jābūt laicīgi, un mammai jāzvana ik pār stundas.
Man tas liekas nenormāli, un turklāt ''bērniem'' bail iet prom no mammas, jo negrib konfliktus liekus.

Un lūk, Tavā gadījumā jau seko tas pats, būs Tev gadi 30-mit, nebūs drauga, būsi viena, dzīvosi pie vecākiem, weekendus pavadīsi ar viņiem, nu un tā.
Es domāju,ka ar viņiem ir jārunā un jāiestāsta,ka Tev nav 16-mit gadu, un ka laiks nestāv uz vietas. Protams esi pateicīga,par to,ka viņi Tev palīdz, uztur, bet nu tas jau paliek par traku.

Lasot tavu rakstīto, ari uzreiz saprotu,ka Tev ir bail ko uzzsākt. :-|

Kriksi- tavs rakstītais mani šokē. nedomāju,ka kkas tāds vsp var notikt reālajā dzīvē.. šausmas gatavās...
tiem vecākiem nav pilns simts!

KRIKSIS piekritīši teiktajam, tev vismaz pamazām jālavas no viņiem projām,jāliek saprast,ka tomēr tev vajag gan izklaides,gan pabuut projām no mājām un nebūt kādu nakti ar viņiem un jā draugu,ja tādu atradīsi labāk nerādi kā minimums gadu,lai zina ka tev tāds ir un viss,jo tikliidz iepaziisies sāksies nenormālā kritika,dzīves mācīšana utt ;-) ,dari visu lēnām un taktiski,tad viss būs ok :-) . Pati tagad esmu sapratusi kā ar to visu cīnīties.

mani vecvecāki šādi izturējās pret manu tanti, taisīja skandālus, ja viņa nebija pa nakti vai gāja kur ciemos, bet arī teica - tu nedrīksti pārvākties, kā tu mūs vienus atstāsi. 40 gados (!!!) viņa beidzot tam visam pielika punktu, vecvecāki gan uzmeta lūpu, bet pēc tam jau viss sakārtojās :)

Līdz es to ģimeni neiepazinu es arī neticēju,ka kas tāds vispār Latvijā var būt!
Meita devās uz kaut kādu koncertu Tallinā, un māte sēdēja uz trubas divas dienas no vietas, un ik pa 2-2.5h zvanīja meitai.
Viņa ir otrās pakāpes mācīca manam draugam, šie abi vasarā sēdēja klētī un runājās, jo gadiem nebija tikušies (meitene stāstīja, kā viņai viss piegriezies, saistība ar māti) un viņas māte ik par 5 min. skrēja uz klēti prasīja: vai padzerties nevēlies? vēl pēc 5min vai vēlies ko uzēst, vēl pēc 5min ko vakariņās? vēl pēc 10min, vai jūs negribas iet sētā zālītē pasēdēt-saulītē parunāt.
Ja māte šādi uztraucas, kamēr meita ar RADINIEKU runā, tad iedomājieties, kas notiek,kad viņa ar savu draugu satiekas. Starpcitu, viņai bija draugs pāris mēnešus. :-/