vai vispār vērta ir izglītība?

Nice Ice - es nestrādāju savā profesijā, vispār mācījos programmu bez noteiktas profesijas, nepelnu štuku, bet esmu veiksmīga un laimīga. Starp citu, esmu vēl lielāka neveiksminiece, mācos maģistros un sarežģīju savu dzīvi.

Brieža kundze A ,kā var izmērīt laimi un veiksmi? Vienam žilbinoša karjera 25 gados, citam 2 bērni un vīrs 19 gados.

Nice Lady - ir ieteikums: neej nekādā gadījumā mācīties un pierādi visiem, ka ar izglītību, kāda Tev pagaidām ir, lai kāda tā būtu, atradīsi darbu, pelnīsi kāroto štuku un būs kārtīga veiksminiece!
Uz priekšu!!!

Jā, es strādāju savā profesijā, tiesa alga man nav virs štukas, kā raksti. Bet es sāku šajā uzņēmumā strādāt paralēli mācoties maģistratūrā. Un, kad mācījos bakalauros, tad paralēli strādāju veikalā - no sākuma par pārdevēju, bet pēc gada jau par veikala vadītāju - un man pirms tam nebija absolūti nekādas darba pieredzes...
Es meklēju, es atradu...

P.S. Bet es studēju nepopulārāku profesiju, jo uzskatīju, ka visu psihologu, ekonomistu un juristu pārprodukcija valstij nav vajadzīga. Un īstenībā, tieši šo profesiju beidzēji paziņu lokā visbiežāk paliek bez darba vai grūti to atrast.

Es nemēru, es tāda esmu. Cik cilvēku, tik uzskatu par to, kas ir laime. Vienam tie ir divi bērni 19 gados, otram spīdoša karjera un laulātasi draugs darbs.


Bet godīgi sakot, man žēl, ka ir tik aprobežoti cilvēki. Nu mācīties vai nemācīties ir katra paša izvēle, bet nu čīkstēt par savām "neveiksmēm" vai to, ka neko nedarot nepelna n-tās štukas ir slimi.

Bet savā ziņā autorei ir taisnība - uz arodprofesijām cilvēki iet reti. Pašai ir materiālu dizainera diploms, bet parasti jau visi aiziet uz akadēmisko izglītību - juristi u.c. Taisnība, ka trūkst cilvēki ar profesiju!
Autore - es tomēr domāju, ka izglītība ir lieliska lieta un nepieciešama noteikti, galvenais atrast, kas saista. Pēc tevis teiktā šķiet, ka domā - izglītību vajadzētu tikai tad, ja pelnītu lielu naudu ar to. Ļoti aprobežoti, manuprāt, jo tai ir arī cita pievienotā vērtība! :-)

Nice Ice - "tie izglītotie neko vairāk kā gurdras grāmatas pārlasījušies, un ar milzu ambīcijām" - īstenībā ir nācies sastapt arī šādus indivīdus, bet tie ir maz... Lielākā daļa izglītoto cilvēku savā darbā vienkārši māk lietot savas zināšanas, tās saistīt ar reālo dzīvi un tomēr es atļaušos teikt, ka nav staigājošas grāmatas...

a) taisnība tām meitenēm, kas saka, ka jāprot arī tālāk par augstskolas solu tikt
b) jāskatās, ko mācies, jo tādi juristiņi, grāmatveži un ekonomisti ir saradušies kā sēnes pēc lietus un nevienam viņi nafig nav vajadzīgi.

Man šķiet, ka tomēr daudzi apgūst arodprofesijas. Jo vairāk vai mazāk arodskolas ir pilnas ar audzēkņiem. Zinu vairākus cilvēkus, kas ir pasniedzēji arodskolās, un viņi saka, ka ļoti daudzi skolnieki pēc 9. klases izvēlas labāk apgūt kādu profesiju nevis uzreiz mācītes vidusskolā.

nez kāpēc tad forumā bieži notiek žēlošanās, ka daudzas ir krutas ar diplomiem utt. bet darbiņš tad gluži mazkvalificēts :-)

Paskaties, kas piemēram laukos, kur izglītots cilvēks būs retums, notiek. Tu jaunieši 25 gadu vecumā iedzer uzkaujas un dāvina vecākiem mazbērnus, ko labākajā gadījumā var ar kartupeļiem nobarot. Un veiksmigākie cilvēki ciemā ir pagastvecis un viņa meita, kas pa blatu iekārtota veikalā par pārdevēju.

Nu, man gan šķiet ka vairāk ir tās meitenes, kas nežēlojas, jo viņām viss rit savu gaitu... :)
Jo, jā, gadās, pa kādai, kas činkst, bet cik no foruma ir tādas kuras NEKAD nečinkst???

Nice Ice, bet tā taču ir tava dzīve un tava izvēle - ja tu uzskati, ka dzīvē visu sasniegsi tāpat, bez izglītības, tad tikai uz priekšu! Kāpēc tu tagad tās, kuras ir kaut ko studējušas vai studē, mēģini pārliecināt, ka tam nav jēgas. Šajā dzīvē nekas nav bezjēdzīgs. Un ja tagad tikko studijas pabeidzis cilvēks strādā par pārdevēju ar algu 200 ls mēnesī, kāpēc lai pēc 10 gadiem šis cilvēks nebūtu jau veikala vadītājs ar krietni lielāku algu?
Starp citu, ir gana daudz profesijas, kurās bez izglītības nemaz nevar strādāt.

Ir pazīstami arī cilvēki, kas tikai pateicoties blatiem ir tikuši par uzņēmumu vadītājiem. Bet tajā viņu darbībā ir tādas nianses, kas nodod to neizglītotību. Attieksme pret citiem, runasveids, tas, kā "nes" sevi un uzņēmumu...

izglītībai nav vērtības, ja cilvēks ir prasts pēc savas būtības, un ja pa dzīvi iet ar viedokli, ka nafig visu- visi apkārt visus čakarē, nekam nav jēgas un vispār tur "augšā" vieni vienīgi blēži un ja runa par mācībām- neko nemāk iemācīt.
Tam visam ir lielāka vērtība, nekā materiālajām lietām, jo to ko esi iemācījusies, neviens tev neatņems! Tas būs tev, un tālāk viss būs atkarīgs tikai no tā, kā pratīsi strādāt ar sevi un savas zināšanas izmantot. Izglītības sistēma nav nekāds inkubators,- viss atkarīgs no paša!

Kā teica viena mūsu pasniedzēja: "Pat ja tava izglitība tev dzīvē nenoderēs, kad pienāks Alcheimera slimība - lēnāk degradēsi".

Bez prakses plikai teorijai nav nekādas vērtības! Nav vairs tie laiki, kad galvenais bija augstskolas diploms, ko prasīja darba devēji. Tagad primārais ir pieredze. Protams, arī bez attiecīgās izglītības diez vai tiksi amatā.
Un kāpēc bieži vien teicamnieks netiek tik tālu, cik runātīgais klases palaidnis? Tāpēc, ka neprot likt lietā savas iegūtās zināšanas, visu ir iekalis un tā arī dzīvo - pēc grāmatas. ;-)

julenok-pareizi pasniedzeeja teica,jo peedeejais ,ko cilveeks aizmirst- ir profesija!Man darbaa bija viens viirietis,kurs speeleeja klavieres tad,kad bija aizmirsis,kaa eest!Protams ,vins nespeeleeja pilniigi pareizi,bet tomeer...! (t)

Lielākā daļa to cilvēku, pasaules mērogā, kurus es cienu un gribētu viņiem līdzināties ir bez izglītības. Ne tikai uzņēmēji un kaut kā jauna ieviesēji, kas pabeidza tikai skolu vai pameta universitāti pirmajos kursos, bet arī konkrēti manu darbības jomu pārstāvošie. Par savu es saucu visu radošo sfēru, tā kā pati studēju to. Bez mākslīgas sevis saslavēšanas, bet tomēr uzskatu sevi par inteliģentu, domājošu un interesantu cilvēku. Universitāte man to nav devusi, es tāda biju vienmēr, cik vien sen sevi atceros. Universitāte nav arī spējusi aizlāpīt tos robus, kuri man sevī nepatīk, ja kaut kas mainās uz labo pusi, tad pateicoties tam, ka pati interesējos un daru to sevis dēļ.
Atgriežoties pie šiem visiem maniem elkiem - atrast kādu ar augstāko izglītību ir grūti. Varbūt no 10 cilvēkiem tie būtu kādi divi. Nevaru iedomāties, ko pašpietiekamam cilvēkam var dot augstākā izglītība. Ja ir mērķis un zini kā to darīt, studijas bieži vien ir traucēklis.
Te kāda teica, ka nezina nevienu, kurš nožēlo to, ka mācījies. Es gan zinu. Varbūt ne gluži nožēlo, bet es zinu kādu visai savā jomā (atkal jau radošajā) veiksmīgu vīrieti, kuram ir pabeigta maģistrantūra un viņš vienmēr teicis, ka mājās iemācījies krietni vairāk nekā skolā, tikmēr kamēr lekcijās bieži vien bija garlaikots un uzskata, ka varējis arī nemācīties, bet tā kā budžetā, tad nu žēl tikai iztērēto laiku. Nemaz nerunājot par tiem kaut ko sasniegušajiem, kas iesāka un saprata, ka nav vērts turpināt.
Te laikam ir ļaunākais punkts par mani pašu, jo ja man kāds jautās, kādēļ tad es studēju, man jāsaka, ka tas ir kontaktu, apmaiņas programmu, stipendiju un citu iespēju dēļ, kas tiek dotas studentiem. :-D Piemēram, es vēlos nākamgad sākt mācīties ārzemēs, bet tas ir tikai tādēļ, ka man ir bail, ka es nespēšu "iefiltrēties" tajā mani interesējošajā jomā bez izglītības un augstskolā iegūtajiem paziņām.
Nobeigumā visus manus uzskatus par izglītību par saīsināt līdz Kventina Tarantino citātam - "When people ask me if I went to film school I tell them, 'no, I went to films.'" :-D

Es uzskatu, ka augstskolā iegūtā izglītība dod atspēriena punktu nākotnei. Diploms nav panākumu garants, ja patiesībā tās smadzenes nestrādā pareizajā virzienā. Tāpat arī augstskolā iegūtās zināšanas (vismaz manā profesijā) ir vispārīgas, par mums pat ārzemju pasniedzēji brīnās, kad viņiem sakām, ka mums nav konkrētas specializācijas. Vairāk var iemācīties praksē, bet tomēr uzskatu, ka katra izglītība ir vērtība.