stāsts baigi garais, bet centīšos iekļauties vidusmēra foruma bēdu stāsta apjomos. kāpēc vispār stāstu? gribu palūkoties uz visu situāciju no malas, ar jūsu palīdzību ieskaidrot sev, ka esmu muļķe, sagremot to, ko nevaru šobrīd norīt, un vienkārši tikt tam visam pāri.
nezinu, vai šī ir īstā sadaļa, jo te būs runāšana gan par vīrieti, gan par seksu, gan par grūtniecību, bet, lai iet.
pirms nu jau vairāk nekā gada internetā nejauši (tas nozīmē - bez īpaša nodoma) iepazinos ar superīgu puisi. likās, nu, kas var būt labāks par šo - simpātisks, gudrs, finansiāli nodrošināts (kas gan būtībā man īpaši nerūp, vienīgi slinķi/mājās sēdētāji/par bezdarbu čīkstētāji man besī ārā; šis gan nebija tas gadījums), jautrs, nu visā visumā vienkārši vīrieša ideāls. bonuss - viņš bija piecus gadus par mani vecāks. nu, fantastika. stundām pļāpājām pa telefonu, sēdējām mašīnā pie Rīgas lidostas un skatījāmies kā lidmašīnas gaisā ceļās, un sekss... vienkārši labākais manā dzīvē. Īpaši nesteidzos arī uzlikt kaut kādu leiblu šīm attiecībām, nez vai tās pat bija attiecības, man vienkārši bija fantastiski labi vismaz mēnesi no vietas.
vienu dienu strādājot (tajā laikā strādāju par bārmeni, kam gan būtībā nav nozīmes) saņemu sms, ka šim manam ideālajam vīrietim, izrādās ir bērns. noriju pirmo šoku, nopriecājos, ka viņš tik ātri man to jau pateicis un turpināju pulēt glāzes. pēc darba sazvanījāmies un drīz pēc tam, man nācās norīt vēl vienu krupi - mazajam bebim tolaik bija vien trīs mēneši (tajā brīdī mēs jau mēnesi bijām "vizinājušies apkārt"). kaut kā ar grūtībām saņēmos un sagremoju arī to, kaut gan jau brīžiem sāku domāt par to, ko gan tas liecina par cilvēku, ja viņš ir spējīgs no diviem iespējamiem variantiem - ģimene un divdesmitgadīgs skuķis - izvēlēties otro? tobrīd izvelējos vienkāršāko un sev izdevīgāko variantu - vienkārši neko nejautāt un dzīvot tālāk. gribēs - pastāstīs. negribēja laikam. pēc nedēļas vai divām man ar šo cilvēku pazuda kontakts. pati, protams, nezvanīju. vienīgi, ja nemaldos, reiz lielā alko reibumā uzrakstīju kaut kādu sms, bet tā jau ir klasika.
ar titāniskām pūlēm gandrīz izdevās jau neiedomāties vismaz reizi dienā "ko gan viņš dara?", kad pēkšņi, pēc gadrīs 4 mēnešu pārtraukuma saņēmu vēstuli no šī cilvēka. piedāvāja satikties. lauzos, lauzos, bet, protams, beigās piekritu. viss, loģiski beidzās ar seksu uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa. arī tad izvēlējos neko par to "kas tad notika toreiz" nejautāt, sapratu, ka nemaz negribu zināt. vienkārši izšāvu šampja pudeli un viss notikās. pati, protams, pēc tam jutos dranķīgi, bet pats atkalsatikšanās process bija nereāli patīkams. kopš tā laika šad un tad tiekamies, lai "papļāpātu".
zinu, ka esmu vienkārši nožēlojama, jo viņš taču ir aizņemts, viņam ir ģimene. es to zinu, kaut gan viņš tā konkrēti nekad nav to teicis. ar to arī es nomierinu savu sirdsapziņu - a ja nu tā nav? nesaprotu, uz ko es īsti ceru, tiekoties ar šo cilvēku? ka viņš pametīs savu bērnu un ģimeni manis dēļ? nu, nē, to gan es negribētu un zinu, ka tas arī nekad nenotiktu. uz citas sievietes asarām savu laimi celt negribu. lūdzu dievu, kaut viņa bērna mamma nekad neuzzinātu par to, ko viņš dara, kad ir kopā ar mani. par laimi, es šo sievieti nekad neesmu redzējusi un nezinu par viņas vārdu. džekam gan viss ir iegrozījies tīri jauki, jo ir maz ticams, ka kāds jebkad uzzinās, ka mēs tiekamies, jo mums pat kopīgu paziņu nav.
jebkurā gadījumā, jūtos diezgan lielā strupceļā. šis cilvēks vienkārši kā magnēts mani pievelk. lielākā pretošanās, kādu jebkad esmu izrādījusi, labākajā gadījumā, ir bijusi neatbildēšana uz kādu vēstuli. kaut kāda dubultmorāle sanāk - es pati daru sliktu un pie tam vēl pieļauju, lai ar mani slikti izrīkojas, un tas viss tikai viena cilvēka dēļ.
galīgi nav skaidrs, nevis, kā rīkoties, jo es lieliski apzinos, ka man ir jāpārtrauc jebkādi kontakti ar šo cilvēku, bet gan kā lai to reāli dzīvē izdara?
895
