Tā nu ir gadījies, ka jaunskungs uz divām nedēļām ir prom uz ārzemēm. Diemžēl līdzi doties nevarēju, jānokārto sesija universitātē un no darba ar mani neviens prom nelaidīs. Pirmās dienas bij ok, bet tagad jūdzos nost.
Nespēju ne uz ko koncentrēties, pīpēju kā skurstenis, katru rītu sāku ar vīna glāzi, kas ne uz mirkl nepaliek tukša, ēstgriba vispār pazudusi.
It kā nekam tādam nevajadzētu būt, jo ievācāmies uz kopdzīvi relatīvi nesen, attiecību ilgums ~2 gadi un pati darba dēļ nesen biju prom uz 2 mēnešiem.
Bet tagad pa sienām skraidu. Ilgojos tā, ka iekšas rauj ārā.
Katru dienu sazvanāmies un muldam bezjēgā, bet tas padara to visu grūtāku.
Mēģināju novērst domas no šī visa, dodoties ar draugiem uzdzīvot, bet tas beidzās ar fiasko, jo viegli ieņēmusi uz krūts pārvērtos par partī-pūperu, kas to vien dara kā gaužas par to, ka zem deķa vienai auksti un vientulīgi.
Dārgās dāmas, kā jūs esat darījušas, kad attālum šķir un uzbrūk ilgošanās trollis?
Vai ir kāds mistisks paņēmiens, kā novērst emocionālos izvirdumus šādā situācijā?
12
