Tām, kuras ir vienas

Pašlaik man ir stabilas attiecības, bet pirms tam vairākus gadus biju viena.

Neesmu no tām, kam par visām varītēm vīrišķi blakus vajag. Uzskatu, ka attiecības vajag veidot tikai ar tiem, kuri tiešām ir manis vērti nevis ķert pirmo, par kuru liekas, ka varētu būt ok. Loģiski, pie tādiem uzskatiem turēdamās, pirmās ilgstošās attiecības izveidojās tikai tagad, kad teju ceturtdaļgadsimts pārspļauts.

Kā es jutos bez partnera? Ļoti labi.
Ja kaut kā nav, tad arī tik traki neprasās. Man bija(ir) daudzsološa karjera, burvīgi vaļasprieki, labi draugi, absolūta brīvība un pielūdzēji.

Jā, dažkārt bija škrobe, ka atgriežos tukšā dzīvoklī, nav kam pie sāniem piešaut aukstas kājas un darbā uz jautājumu "kā pavadīsi Valentīndienu?" bija jāatbild savs leģendārais "ar vīnu un Bridžetu Džonsu!", bet tajā pašā laikā ar šo jautājumu sevi galīgi nemocīju un pārāk nesatraucos par partnera neesamību.

Apzināti otro pusīti nekad neesmu meklējusi. Viņi paši mani atrod un stalko tik ilgi līdz es piekrītu doties uz satikšanos. :-D

Bez partnera jūtos nedaudz nemīlēta, jo draudzenēm savas darīšanas un problēmas, bet otra pusīte vienmēr būtu savā ziņā blakus. Vienmēr justos mīlēta un svarīga.
Saka jau, lai mīlētu, nevajag ne naudu, ne laika, bet, manuprāt, nespētu veltīt tik daudz laika, cik gribētu, tāpēc attiecības varētu drīz arī izjukt.
Speciāli attiecības nemeklēju, bet ja meklētu, tad ietu uz attiecīgām vietām, kur gribētu, lai uzturās mana otra pusīte, piemēram "Piens", kulturāli pasākumi, koncerti, kas man patīk. Zin kā :D

Esmu bijusi ļoti ilgi viena. Kā jūtos? Ļoti labi, līdz vienā mirklī tāds kliķšķis, ka būtu forši, ja būtu kāds ar ko pamostos kopā, būtu, kas tevi sagaida mājās utt. , tad gan sajutos nedaudz čābīgi. speciāli neesmu īpaši meklējusi, uzdūros nejauši, pat nedomāju, ka tur vispār kaut kas sanāks :-D .

Pagaidām esmu viena un jūtos ļoti labi! :D Šobrīd esmu sevis izzināšanas periodā un vairāk vēršu uzmanību uz savu raksturu, plāniem un sevis izskološanu. Man ir arī mērķi, kas sasitīti ar manu hobiju un es ar to cītīgi strādāju un jūtos laimīga. Protams, ka draugu es gribētu, jo pietrūkst mīlestības, mīļums un dažādas izklaides, ko tā pa īstam var izbaudīt divatā, taču uzskatu, ka sākumā ir jāsakārto sava iekšējā pasaule un jāsakārto lietas sev apkārt un jārod patiess prieks par sevi un savu dzīvi un tikai tad var uzsākt attiecības. Pašlaik jūtos, ka esmu gatava attiecībām un tiešām saprotu, ka puisis ir tā lieta, kas mani vēl vairāk papildinātu un padarītu manu dzīvi vēl vairāk krāsaināku, taču es viņu konkrēti nemeklēju, jo ir pāris lietas, kuras traucē man pašai, taču man šķiet, ka nelaimīgo 14 datumu man vienai nevajdzēs pavadīt :D

Jā, es ar šobrīd vientuļniece.

Nē, neko nemeklēju, kaut kā neprasās. Laikam ir lietas, kas šobrīd svarīgākas. Jau viss augstāk minētais.

Protams, reizēm ir grūti ar to forever-alone sindromu, bet,nu, gan jau būs, kur ta paliks :D tā teikt - gaidu kad atnāks kāds klikšķis. Un nekad nesapratīšu tās,kas dzīvo no vienām attiecībām otrās. :) vai arī tās, kuras piedod tiem džekiem, kas dzīvo arī pa citām gultām.

- vientuļniekiem ir forši būt :) - jāveido kkāds vientuļnieku pulciņš būtu :)

Posms no Ziemassvētkiem līz manai dzimšanas dienai man riebj visvairāk, kad esmu viena!Pārējā laikā varu dzīvot normāli, bet svētkos man depresija nāk virsū!Bet nu es esmu vienpatis,līdz ar to ikdienā viena jūtos ļoti labi, vēl man aptīk, ka varu tusēt, cik gribu, un neviens mani nekontrolē, tas man taaaaa riebās!
Ir man pa laikam visādi džeki, bet man neviens līdz galam neiepatīkas, man vienkārši jātiek pāri vienam cilvēkam, lai spētu būvēt normālas attiecības!

kad biju viena, tad biju ļoti apmierināta, taču tagad vairs nespēju iedomāties, kā tas mani varēja saistīt, jo būt kopā ir tūkstoš reižu labāk. (l) vismaz man.

vienkārši super! :)

Jūtos labi, brīva, varu iet, kur acis rāda...
Jā, dažreiz prasāsto mīļumu,bet kā ir tā ir!
Attiecības speciāli nemeklēju, jo jāsakārto domas, lai kādu pielasitu klāt, pārāk daudz esmu vūilusies, lai uzticētos..pašlaik ir labi, kā ir, ir dažādas aizraušanās ik pa laikam, kas to dzīvīti iekrāso.. :-D Neiespringstu..:)

nemeklēju, jūtos kolosāli (l)
pēc pēdējām attiecībām sapratu, ka šobrīd mani ļoti saista brīvība. patīk iet, kur vēlos, darīt, ko un kad gribu. tas ir tik sasodīti burvīgi! nebūt ne no viena atkarīgai, satikt draugus, aiziet iedzert, izdejoties ar citiem, flirtēt, arī vienkārši sēdēt mājās un ne par vienu nelikties ne zinis, ja tā gribas (l)
ir tāds posms, kad tiešām izbaudu. vēlāk, gan jau, sākšu piezemēties un arī meklēšu attiecības, tomēr tuvākajā laikā gan neplānojas. izskriešos un tad, kādreiz... :-)

Esmu viena jau kopš augusta vidus un jūtos ļoti labi, pirmie mēneši bija grūtāki, bet tagad ir ļoti labi.

Tas, ka man nav nopietnu attiecību nenozīmē, ka uz randiņiem neeju un manā dzīvē nav vīriešu, ir, ir, bet tas tā arī paliek. 8-)

Man patīk, ka nav nevienam jāatskaitās, kur un ar ko es eju, cikos esmu mājās, ko esmu darījusi, vienīgi pašai sev un pašlaik ir ok. Nejūtos ne par ko vainīga, sirdsapziņa negrauž. |-)

Vai es tagad vēlos nopietnas attiecības? Nezinu, jo ,paskatoties kā citiem iet, strīdi strīdu galā, pēršanās un ņemšanās, un man uz to visu skatoties, vienkārši šķebīgi sametas, jo man tas viss jau ir bijis un neko tādu vairs negribu piedzīvot, pat šermuļi pārskrien iedomājoties, ka man būtu pat jāskaidrojas par kaut kādām lietām, ni-ni, tad labāk esmu viena pati un sev saimniece.

Kad būs kāds vīrietis, kas būs manis vērts, tad arī sākšu domāt vai vēlos vai nē, bet tikmēr es atpūšos, atlaižu ķepiņas.

Pēc nenormālas epopejas beidzot esmu viena. Nejūtos labi nepavisam, bet laikam tāpēc, ka tikai trī snedēļas atpakaļ pametu to vīrieti un tagad risinu dzīvesvietas jautājumu. Pieļauju, kad paies brīdis un pieradīšu, tad patiks. Bail, protams, ka nav normālu vīriešu apkārt, bet cenšos šīs bailes izolēt, lai nematerializējas.