jūsu mīļākie dzejoļi

Bet no latviešiem man patīk šie:

O.Vācietis:

Ir aizaugušas takas,
Redzi pati,
Kur katru gadu
Jauna zāle dīgst;

Bet uz to puisi,
Kas reiz tevi satiks,
Es laikam esmu
Mazliet greizsirdīgs.

Vai tamdēļ, kad mēs
Skatus mijām biežāk,
Un tagad gandrīz
Nepārmainām tos,

Bet divi ceļi
Bieži projām griežas,
Lai tālumā
Ar citiem satiktos.

Bet tagad šeit,
Uz lielās dzīves trases
Man tevi atcerēties
Silti būs.

Tu esi meitene
No manas klases
Kaut zvans uz stundu
Sen vairs nesauc mūs.

Un dzīvē visus-
Viņu, tevi, mani,
Kur vajadzēja
Nostādīja draugs-

Mūs skolas klusie
Koridora zvani
No tādām tālēm
Kopā nesasauks.

Bet atbrauc gan-
Tu sapratīsi pati,
Drīz mūsu kraujas
Atkal ziedos plauks!

Bet uz to puisi,
Kas reiz tevi satiks,
Es laikam būšu
Mazliet greizsirdīgs.


Ceļš
Pie visa, kā eju
es eju kājām.

Es gribu atnākt
un nevis -
ierasties.

Bez ceļa piekusuma.
Bez ceļa vientulības.
Bez sevis satikšanas.
Bez ilgošanās pēc tevis.

Es gribu pienākt
un nevis -
uzrasties.

Bez attāluma.
Bez soļiem.
Bez soļu balss,
kas runā
neizrunājamo.

Jā, es noplēšu daudz
zoļu,
bet es nenoplēšu daudz
cilvēku.


Kaut ko klusiņām, klusiņām - kā krīt sniegs,
kaut ko viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu
tu man nodziedi, viss vienalga, no kurienes,
es tik tuvu tev esmu, ka noteikti dzirdēšu.
Tuvāk būt - tas, vienalga, nav iespējams,
es tik tuvu tev esmu, ka tāluma nemana,
viss, kas pastāv starp mums, tikai savieno-
tāda caurspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga,
tad var klusiņām - kā krīt sniegs -
un tik viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu -
nodziedāt pašu skumjāko, bet būs priecīgi.


Snieg. Mēs abi šodien ziemu sākam,
Palūgsim, lai vakars vēlāk tumst, -
Jākļūst baltākam un patiesākam
Liktenīgam tālumam starp mums.

Snieg. Starp mums viss baltā miglā tinas,
Ceļš un dzīve balts un līdzens tiks –
Sniegi visas grambas nolīdzinās ...
Nolīdzinās, tikai ļoti stigs.

Snieg. Jau zeme ir ar baltiem svārkiem,
Mums pie saviem logiem jāpaliek,
Jākļūst baltākiem un patiesākiem.
Snieg. Cik tomēr neprātīgi snieg!


Vilks skatās uz mežu, lai kā viņu baro,
Un saglabā mežoņa muguru stīvu.
Lai būda cik silta, lai ķēde cik gara,
Viņš nesacīs paldies, ka atstāja dzīvu.

Vilks skatās uz mežu, ko netaisās pārdot
Par gabalu maizes un cīpslotas gaļas.
Viņš neklausās saimnieka glaudīgos vārdos.
Bet varbūt, ka nedzird? Jo ķēde par skaļu.

Vien suņi caur žvadzoņu saimniekus klausās,
Vien suņi lien nolaizīt sitēja roku.
Un nenāc ar bļodu – uz mežu vilks ausās,
Un nesniedzies paglāstīt – pirkstus var nokost.

Ja atraisīt vilku no ķēdes tu baidies,
Tad nosit. Vien suņi ar nebrīvi sarod.
Vien sunim par silu kļūst saimnieka skaidiens.
Vilks skatās uz mežu, lai kā viņu baro.

Tas pēdējais ir Vizmas Belševicas, nevis Ojāra Vācieša.

Sallij - paldies, kāds ir autors pirmajam dzejolim? :)

Tam angļu? Nezinu, izrakstīju no savas dzejoļu/citātu klades, bet tur nebija autora. Attiecīgi, laikam tur, kur kādreiz dabūju, nebija minēts.

http://www.inspiring-quotes-and-stories.com/when-things-go-wrong.html

Jap. Unknown.

Kā man patīk dzeja...
Mans favorīts, kā jau te daudzām - Imants Ziedonis. Bet vistuvākā šķiet M.Laukmanes dzeja. Liekas, ka runā caur mani.
Man nav pie rokas mana piezīmju blociņa, kur ir manas mīļākās atziņas vai dzejoļi, tāpēc favorītus nevarēšu uzrakstīt, bet arī šie no M. Laukmanes daiļrades ir man mīļi.

***
neesmu ceļš
es esmu sīka taka
bet arī maza taciņa
aizved pie akas

neesmu koks -
es esmu koka zariņš
bet tieši koka zariņā
iesēstas tauriņš

neesmu vārti
es esmu vārtu viras
bet dzirdēts ir, ka kustībā
dzīvība noris

neesmu krāsns-
es esmu bērza malka
bet dzīva, silta uguns
ņem mani valkā

neesmu skurstenis
es esmu tikai dūmi
bet putnus zilā gaisā
un debesis suminu

***

Ne vieglumam saku paldies
bet saku sāpēm
Ne brīdim, kad glāze pie lūpām
bet slāpēm
bet slāpēm

Un ledusmusturiem rūtīs
un kokam aiz loga...
es aukstumu pazīstu
tāpēc siltas manas rokas

ne vieglumam saku paldies
bet putenim sejā-
tas labāk par bezvēju
atklāj ceļu
kurp ejams

***

Gaidīju, ka man blakus
uzziedēs raspodiņš
bet tā nenotika
dzīve man pašai man pašai
ziedus ziedināt lika

cerēju, ka man blakus
atplauks aka
bet neatplauka
man pašai man pašai pienācās
sakrāt lāsītes plaukstās

ilgojos, lai man blakus
sazaro prieks
jā un sazaroja:
sīks priecīgs putnēns
manā dvēselē dzied
iz manis
tā dziesmiņa rodas.

***

tieši tāpēc ka
mīlu akmentiņus
es no sviedienam paceltas rokas
nenobīšos

tieši tāpēc ka
mīlu veiksmi
kā tītenis cauri neveiksmei
vīšos

un tieši tāpēc
ka svinu gaisu
zinu ka smacīgā bezvējā
maldoties neapmaldīšos

***

Elsbergs - VISS! Dievinu...

Laikam vistuvaakais ir Maaris Caklais. Savienojumaa ar Imanta Kalninja muuziku un Menueta izpildiijumu noteikti ir viens no labaakajiem.

up

Mans cilvēks
Es ticu cilvēkam savam,
viņš noteikti kaut kur ir,
Nezinu tikai, cik gadu,
cik jūru, cik jūdžu mūs šķir.
Reizēm šķiet - viņa balsi
aiz kalna var sadzirdēt jau,
Tuvāk pieejot, redzu -
cilvēka mana tur nav.
Reizēm sirds piemāna sevi
un pati tad smeldz un sāp,
Un vēl skaudrāk kā senāk
pēc sava cilvēka slāpst.
Un vēl ciešāk kā senāk
savam cilvēkam tic,-
Kuram maldīgi līdzīgs
bija tai licies kāds cits.
Svešās rokās viņu
neiešu meklēt es, -
Lai tad neplūktas nozied
sarkanās magones.
Vēji mēdz sacīt, ka esot
daudzos viņš izkaisīts,
Ka no daudziem pa lāsei
vajagot paņemt sev līdz,
Bet es gaidu un zinu -
pat ja jāslīkst man būs -
Atnāks pēdējais vilnis,
kopā lai samestu mūs.
/Ā. Elksne/

Nebūšu oriģināla - Elsbergs. Organiski tuva dzeja, nekas neliekas uzspīlēts vai mākslīgs.

Arvien no jauna iemiilos Ziedonii.

Rīt mēs netiksimies

Parīt netiksimies

Satiksimies varbūt mūžībā

Kamēr satikšanās spēks nav rimies

neiznāks mums satikties nekā

nebīsties par to, ko sirds te bijās

sapratīsimies kā dievi prot

nebeidzama mīlestība vijas

tūkstošgadēs atkal uzplaukstot

kad tu vairs par mani nedomāsi

bijusi jau tūkstoš pasaulēs

Ēģiptē kaut kur ar dzērvju kāsi

negaidīti satiksimies mēs

kaut kur Šanhajā vai piramīdās

citās būtnēs pārdzimuši jau

satiekoties zināsim tūlītās

vienam mums bez otra dzīves nav- Imants Ziedonis



Ljoti patiik arii shis Ojaara Vaaciesha dzejolis:

Kurš ūdens tā būtu smējies,
Ja to pasmeļ ar sauju?
Dievs bija iemīlējies,
Pasaulē laizdams Gauju.

Mana mūžīgā kaite.
Mana spalva un ota.
Vidzemes asinssaite.
Latvijas kaklarota...

Vārdus, cik grib, var sacīt,
Neīsts man liekas katrs.
Es ar aizsietām acīm
Apņemos tevi atrast

Starp visām Jeņisejām,
Starp visām Gangām un Elbām,
Pie visbaltākām dzejām
Un pie vismelnākā nelabā.

Un lai mūžīgi pastāv
Gaišums uz tavas sēres,
Rudzi uz tava krasta,
Asaras cilvēku bērēs.

Lai ļaužu kāzās ievas
Aizkūpas baltā sārtā!
Es to nelūdzu dievam.
Es to izlūdzos laikam.

Kādi tie dievi ir vecīši,
To jau tu zini pati.
Dievi raganas necieš.
Man tu, ragana, patīc.

Ne dievi, ne velni lai nezina,
Kas mūsu jūtām vārdā.
Bet, ja nu noķer un dedzina,
Tad – abus uz viena sārta!

Klusē. Nobirdini pelnus (ja tu atkal pīpē).
Bēdas aizplūdīs pie velna, aizlīkumos slīpnē.

Pazemotais galvu cels, un apmānītais gūsies.
Veltīgi es agrāk melsu: mūžam neatgūsies.

Dvēsles rētas aizvilkdamās pārvēršas par kramu.
Būvē droši uz tā krama vienu stipru namu.

Elsbergs.

Man patīk bītņiki. No manas puses obligātā lasāmviela būtu Alena Ginsberga "Howl": http://www.poetryfoundation.org/poem/179381

Un Filipa Larkina "Aubaude" ir ārkārtīgi atmosfērisks, skumjš darbs: http://www.poemhunter.com/best-poems/philip-larkin/aubade/

izsit mani no sevis
kā grīdsegu no putekļiem. Ar spēku
aiz durvīm
kā nosalušus liliju stādus
sirdssāpēm austu sajūtu
gabalu pa gabalam izgriez.
mans mirklis ir ilgoties tāluma
kurš nekad nenāk tik tuvu
ka tam ar rokām pieskarties varu
(Jānis Damroze)

Atrodi mani vēlreiz
kā kādreiz atradi mani,
uzmodini un atkausē
kaucošo vientulību,
lai es atkal justu
kā izkūst dzelzs sienas
un dzirdētu
kā atveras sirds
mīlestībai, tev
un aiznaglotai pasaulei.
Atrodi mani vēlreiz
un katru dienu no jauna.
Es gaidīšu klusiņām tevi,
zinot, ka atnāksi,
sasildīsi un turēsi cieši…
(Anita Kodore)

ko sirds, ko dvēsele jūt...
.. un mulstot
skaļi izteikt vārdos, ko jūtam
- man tevis nepietiek-
kad kā upe neapturama
pa manām dzīslām tu plūsti,
es atvaru nebaidos
aizsprostus jaucot nost
.. jūtos laimīgs
tikai no tā, ka esi
(Jānis Damroze)

ilūzijas
viens mirklis mans, viens tavs
un neskaitāmas reizes
tilti gaistošās debesīs
un sirds,
kā stīga novilkta, lai savu balsi dzirdi
joprojām es vēl ko gaidu
lai arī rudens
un ziemā gaidāms sals
elpā manā satraukta pavasara vēsmas,
ir rūgtums zudis un es
jau atkal skumstu un ilgojos tevis
(Jānis Damroze)

sirds palika kaut kur aiz horizonta
jo tur spīd mana saule
un debesis ir zilas pat lietū..
tur kur ir pasaules mala
tur tiksimies...
lai varētu dejot lietū..
aiz horizonta-pieskaroties saulei
sēžot uz mākoņa.
un redzot debesis- zilajās acīs...
tur ir mana sirds...
aiz horizonta...
(mans)

Nē, manis nav.
Es esmu izdomāts.
No paša sākuma līdz galam.
Un ticiet tam!
Būs mierīgāks jums prāts,
Uz veselību iedzerot pa alam.

Ne, manis nav.

Es esmu izsviedrēts

No zemes dvēseles kā rasa.

Es lūdzu jūs -

Viņš tiešām izdomāts!

Tā atbildiet, par mani ja kāds prasa.

Varbūt kādreiz, varbūt kaut kad
Mēs tiksimies. Mēs tiksimies.
Kaut kur pie piramīdām
Un ļausim smagumam no sirds
Tad smiltīs izslīdēt kā zīdam.
Tad smiltīs izslīdēt kā zīdam.

Nē, manis nav.
Ir tikai dīvains stāsts.
Par citu zilā debess klusē.
Jā, tas nu gan -
Jau atkal zvaigznes šķīst
Kā asaras uz visām debess pusēm.

Nē, manis nav.
Es esmu izrunāts.
No mutes mutē taka mana.
Jā, tiesa gan,
Bij iesākumā vārds.
Bet beigās tikai dziļa klusēšana.

Varbūt kādreiz, varbūt kaut kad
Mēs tiksimies. Mēs tiksimies.
Kaut kur pie piramīdām
Un ļausim smagumam no sirds
Tad smiltīs izslīdēt kā zīdam.
Tad smiltīs izslīdēt kā zīdam.

(Māra Zālīte)

Some say the world will end in fire,
Some say in ice.
From what I’ve tasted of desire
I hold with those who favor fire.
But if it had to perish twice,
I think I know enough of hate
To say that for destruction ice
Is also great
And would suffice.

Robert Frost

Man mīļa ir jau šeit pieminēto autoru dzeja, vēl varu pievienot, ka augstvērtīgi baudāmi ir jaunākās paaudzes dzejnieki.

Bet ievietot gribēju šo Vācieša dzejoli, loti patīk, ja viņu nolasa priekšā.

Meitene no manas klases
Ir aizaugušas takas, redzi pati -
Tur katru pavasari jauna zāle dīgs,
Bet uz to puisi, kas reiz tevi satiks,
Es laikam būšu mazliet greizsirdīgs...

Ne tāpēc, ka mēs skatus mijām biežāk
Un tagad gandrīz nepārmainām tos, -
Nē, divi ceļi bieži projām griežas,
Lai tālumā ar citiem sastaptos.

Ne tāpēc, ka pār Gaujas krasta pļavām,
Kas palu miglā atnāk upi tīt,
Es gāju, jūtot tavu roku savā
Un baidīdamies... tevi noskūpstīt.

Nē, toreiz krūtīs neliesmoja slāpes,
Kaut kāda trauksme, kaut kas dīvains bij',
Jo šķīrāmies un it nekādas sāpes
Tās tālās dienas sauli neapvij.

Bet tagad šeit - uz lielās dzīves trases -
Man, tevi atceroties, silti mirkļi būs,
Tu esi meitene no manas klases,
Kaut zvans jau sen uz klasi nesauks mūs.

Un dzīve visus - viņu, tevi, mani -
Kur vajadzēja, nostādīja draugi.
Mūs skolas klusie koridoru zvani
No tādām tālēm kopā nesasauks.

Nu atbrauc! Nē... tu sapratīsi pati -
Drīz mūsu gravās atkal zāle dīgs
Un uz to puisi, kas reiz tevi satiks
Es tomēr laikam - esmu greizsirdīgs.

Es tevi gribu
Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Tā zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat, sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.

I.Ziedonis

Patīk Amandas Aizpurietes dzeja. Šis ir vismīļākais:

Lūk, skatuvīte nodrāztā, uz kuras
līdz spēkiem pēdējiem es turos.
Lūk, pasaulē lielākais jasmīnkrūms,
kurš reiz manā pagalmā auga,
un augsāk - nakts debesīs sprauga,
pa kuru reiz nolēca enģelis,
spārnus atstājis mājās
jo zināja - līdzīgs ar līdzīgu
vismierīgāk sarunājas.
Enģeļa potītes, jasmīnbaltas un sadauzītas,
uz skatuves dēļiem mirdzēja līdz pat rītam.
No spožuma nu palikuši
Vien mēmi jāņtārpiņi,
un tālu enģelis ar visiem spārniem.
Kā hieroglifi, uzvilkti ar baltu tušu,
blāv mūsu saruna starp putekļainām kulisēm,
un pazaudētais jasmīns smaržo pāri.



Tāpat ļoti mīļš viņas dzejolis "Nevaru tevi sazvanīt".



Patīk arī daži pašas rakstītie dzejoļi no visa kvantuma, bet kaut kā raustos publicēt - negibas, lai kāds nozog autortiesības :D