Vēlos kaut ko vairāk

Man vienkārši nav iekšā tās vēlmes pēc naudas, ko vajadzētu, lai kaut ko savu uzsāktu. Brīžiem tas ļoti priecē, jo es vēlos māju meža ielokā, ceļojumus uz Austrijas omulīgajām kafejnīcām, kā arī rutīna mani nemaz nebiedē. "Obidna"nav noteikti.

Par šo tēmu aizdomājos vakar vakarā. Un patiesībā nolaidās rokas ...

Lai gan es saprotu, ka ir jācenšas visiem spēkiem, lai iegūtu tādu dzīvi kādu vēlamies.
Bet man ļoti bail ir vilties - piemēram, 35gados apjaust to, ka nekas no tā, ko tagad 20mit gados vēlējos sasniegt, netika sasniegts.
Ja kāds pareģis man tagad teiktu, ka man nekas no manām lielajām vēlmēm neizdosies - piemēram, regulāra ceļošana pa pasauli un SAVS bizness radošajā sfērā, tad teikšu godīgi ... nevēlos nemaz turpināt dzīvot. Bail no tā, ka nodzīvošu tukšu dzīvi.

Ja pareizi atminots, pirms kāda laika lielījies ar to, ka pašai savs bizness un viss ir ļoti forši!
Kas tad nu? Kārtējās pasaciņas stāstīji? :-D

Neesmu karjeriste un mani pilnībā apmierina tas, ka esmu "tikai" darbiniece. Naudas man ir pietiekami un par māju Baltezerā es nesapņoju.

Mani no mazotnes vecāki ir mācījuši, ka jātiecas uz situāciju, kad citi strādā Tev, nevis Tu citam.
Šobrīd nestrādāju, bet sāku strādāt ļoti agrā vecumā, tad nu vēlme pēc karjeras un naudas man ir uj, atliku likām. Tagad gan aktuāla augstākā izglītība, kura arī nākotnē pavērs iespējas darboties pašai.

Man atkal gluži otrādi. Vecāki ir pilnīgi mietpilsoņi un padotie. Savs bizness - viņiem tas vispār ir kaut kas neiedomājams. Līdz ar to viņi ir mani audzinājuši tāda pat garā. Īstenībā mazliet dusmas, ka jau kopš bērnības neaudzina mani biznesa garā. Tāpēc es arī tikai tagad, ap 25 sāku pamosties un atvērt acis, ka var arī citādi. Bet laikam jau par vēlu... Visi uzņēmēji parasti sāk no agras jaunības

Es arī neesmu karjeriste. vienīgi gribētu darbu,ar kuru varētu sev pilnībā nodrošināt dzīvi. esmu pieticīga un varu izdzīvot ar mazumiņu,bet kādreiz pienāks diena,kad man sev būs jāspēj nodrošināt 100% pastāvīgu dzīvi, taču pašlaik tas nav iespējams,tā kā kaļu plānus kā lai visu iekārtoju tā,lai tas viss īstenotos

Man atkal ir pavisam citada ta doma-es kaut kur priecajos par to ,ka esmu veltijusi daudz citu cilveku laba-rupejusies par saviem pacientiem-rezidentiem,saviem radiem!Man ir tads gandarijums ,ka ir tada velesanas to darit! :-)Es laikam nevelos to lielo maju ar kalpiem utt :-PMans lielakais sapnis ir -atstat kaut ko tadu paliekosu aiz sevis,ka makslas darbu...uz kuru skatoties mani mazberni varetu teikt-mana omite tiesam bija ipasa! :-P
Es domaju ,ka noteikti piederu pie cilvekiem ,kurs vardu "mietpilsonis" uztver pavisam citadi...! :-)

esmu domajusi par to, un gandriz katru dienu sapnoju un domaju par to, kaa butu vadit savu biznesu, darit patiesam to, ko sirds karo...

bet kad tas notiks...who knows!:)

Ja godīgi, es te tā palasu un nespēju noticēt, ka atsevišķi teksti ir domāti nopietni :-O Ja nebūs sava biznesa, tad dzīve būs bezmaz nodzīvota veltīga :-O :-O Vai tad karjera un bizness ir vienīgās lietas, kā dēļ ir vērts dzīvot? ;-)

luīzeluīze,
tu drošvien komentēji manu komentāru. Nesaprati īsti pareizi ... Par biznesu ir tikai piemērs. Vienkārši vēlos nodzīvot dzīvi pilnvērtīgu - darīt lietas arī ikdienā, kas man sagādā prieku, motivāciju. Nevis nākt mājās no darba nogurusi un emocionāli iztukšota, bet nogurusi, apmierināta un laimīga. Un, piemēram, strādājot par pārdevēju man nekad nebūs 2.variants.

Pilnīgi piekrītu autorei, man arī besī pelnīt naudu kādam onkulim, gribu strādāt priekš sevis! :) Jo man ja godīgi nav motivācijas pilnībā veltīt sevi darbam, ja zinu, ka mana alga no tā nemainās un vispār tā ir maza...Un man nepatīk darīt monotonu darbu, gribētos iekustināt smadzeni un dažādot ikdienu, nedarot vienu un to pašu katru dienu.
Tāpēc es pilnīgi nopietni domāju par savu biznesu un esmu arī pārliecināta, ka uzsākšu viņu tuvākajā nākotnē, cerams, ka viss būs veiksmīgi.

ak jē.. man tieši vakar bija uznākusi krīze par šo lietu.. ka negribu dzīvot kā tāds mietpilsonis - darbs-mājas-darbs.. bet tieši tā es pašlaik dzīvoju... :-( turklāt darbs riktīgi besī..atalgojums - smieklīgs.. bet lai kautko savu uzsāktu ir jābūt kkādai finansiālajai bāzei.. kaut vai, lai kredītu paņemtu turpmākai attīstībai..un ņemot vēl vērā visu to pasaules ekonomikas situāciju.. ka nezinam, kas būs pēc pusgada - būs krīze, nebūs.. nu riktīgi par to vakar smadzeņoju...un tā arī neko jēdzīgu neizdomāju...tik izlasīju interviju ar to kūkotavas īpašnieci - iedvesmo tādas intervijas, spēcīgas sievietes... egh...

Es gribeju mazliet pateikt savas domas par "savu bizness"-ne vienmer varbut ta,bet ...man viena kiniete uzsaka savu bizness-atvera veco lauzu mitni-velejas tadu,kur vina noteiceja par visu utt!Brivdienas vispar nav,varetu teikt,ka savas dzives vispar nav,jo ar "visam cetram "sava biznesa! |-)
Man biezi liekas,ka tie cilveki ,kuri attaisa savus bizness ,ir vairak vel noslogoti,ka tie kuri strada kadam citam...!
Laikam vislabakais "modelis" ir tas,kad cilveks dara to ,kas vinam loti patik-gandriz ka hobijs...strada ar sirdi un dveseli! :-)

Man tas viss ir savādāk, jo pašlaik strādājot pie kāda cita - tā es tikai varu kaut kur tālāk tikt un kaut ko sasniegt, jo tas saistās ar juridisko nozari, un šajā nozarē, ja es gribu būt pati par sevi, tad man jāsakrāj vispirms pieredze - jāiegūst maģistrs un tad vēl pieci gadi par palīgu jānostrādā.
Un labāku situāciju kādā esmu tagad, nemaz nevaru iedomāties - tagad strādāju kā visi citi zem kāda, taču mans priekšnieks man nodrošina prestižu vārdu arī vēlakajā karjeras veidošanā, jo ir viens no labākajiem savā jomā.
:-)

Es tā iedomājos, ja visas šeit grib būt biznesa dāmas, tad man ir tikai viens jautājums - kas tad pirks Jūasu preces, ja visas šeit būs biznesmenes, nopietnām biznesam vajag vai nu spīdošo ideju un godīgus un nopietnus investorus, vai arī miljonus gandrīz, šeit vajag ražošanu, cik šeit dāmu biznesu, māmiņu biznesu, internetveikalu, dodīšu un visādu su....

Jā, dažām sanāk atvert kruto un modīgu skaistumkopšanas salonu vai SPA, kādai izveidot apģerbu zīmolu, un tas jau cits līmenis, bet pārsvaraa. Pat izgudrojums vienreiz lietojāmais bēbīšu pods cietis fiasko, jo patentu dod tikai uz gadu un citās valstīs tas jāpērk pa nenormālu naudu, tātad, arī izgudrojumi atkrīt.

Nē man neskauž,tikai žēl ka seit kur strādāju nav nekādas izaugsmes,respektīvi,nekāda kāpšena karjeras kāpnēm un tas mani apbēdina,jo tas ko šeit iemācos,citur diezvai derēs,respektīvi tieši tās datorprogrammas ,jo tās tagad ir pamatā un viss pārējais regulāri mainās,tā kā esmu padodā zem padotā,tad vispār feiks,laikam jāsāk meklēt risinājums,vispirms jāiefiltrējas lielākā uzņēmumā kur var pa maziem solīšiem kāpt. Par savu uzņēmumu nesapņoju,jo neesmu pieitekami izglītota un zinoša (t)

es atkal to visu redzu no otras puses- manai gjimenei ir tas bizness,un abi vecaaki biznesaa,un es esmu ar to uzaugusi,bet ,ziniet,vecaakus maajaas reti redzeeju,kad biju beerns-vienmeer bija darbs,darbs un veelreiz darbs... tagad tu vismaz vari atnaakt maajaas,bet tad tik daudz neguleetu nakshu teetis darbaa pavadiijis,lai plaanotu un domaatu.es ,to visu redzot,gan jau sen sapratu,ka savu biznesu neveelos.
tas nav vienkaarshi,un ar shitaam visaam kriizeem,tev ir jaabuut ljoti praatiigam un gudram,lai firmu notureetu,
un kaa atskaites punkts-celjojumos vinji daudz nebraukaa un maaja Baltezeraa arii vinjiem nav.

Ir gan ''obidna'' un kā vēl. Tu strādā uz ieguldi savu darbu, bet šefs vai uzņēmuma īpašnieks atmet tev pēdējos grašus. Tas, godīgi sakot, man liek justies izmantotai un pazemotai. Labi jā, uzskatu, ka ar savu darbu uzlaboju cilvēku ikdienu, bet ja tev tiešām atmet grašus, tad tās sajūtas ir kādas ir. Zinu, ka tas izklausās muļķīgi, bet es tā jūtos. Mani neinteresē māja Baltezerā vai Jūrmalā, krutās mantas uz viss pārējais. Mani interesē materiāla stabilitāte un tas, lai darot savu darbu es justos labi un nebūtu, kas kāpj uz galvas :-P . Man gribētos tādu mazu ģimenes uzņēmumu, kā piemēram maza, omulīga kafeinīciņa ar smaržīgām bulciņām, kurā es pati arī strādātu un rūpētos par cilvēku labsajūtu. Iedvesma nāk no mazajiem kafūzīšiem Francijā - tīk mīļi (l) . Jā, bet ja ir sava lieta, arī tā nav medus maize un katrai maizei sava garoza. Cik zinu, tiem kam ir savi biznesi, nav tik daudz laika, lai tik daudz dreifētu apkārt un 25 gados nav par vēlu sākt savu biznesu un tas ir stereotips, ka cilvēki tikai jaunībā attīsta savu biznesu :-D

kumelinj,par to kefejniicinju piekriitu,skan tik jauki un omuliigi,bet...peec visas ekonom.teorijas vinja nepastaaveetu ilgaak kaa apm 8 meen..diemzheel ... tas nav reaali. muusdienaas... un arii francijaa taas kafejniicas atveras,peec paaris meen jau atkal jauna naak vietaa.-protams,taja anishaa vislaik kaads ir,bet tie ir katriez jauni cilveeki...notureeties-very difffffficult...