parasti neesmu no tām, kas ilgi sevī tur kaut kādu sāpi, vienmēr ātri tieku pāri, aizmirstu u.t.t. visu laiku šķita, ka tā ir arī ar nesen pajukušām attiecībām ("nesen" - 2 mēneši, attiecības bija gadu) - beidzot izšķīros, beidzot esmu laimīga! tomēr tikai šovakar sev tā īsti atzinos, ka manī visu laiku gruzd nežēlīgs naids pret to cilvēku. attiecības bija murgs - strīdi, kautiņi, mantas dragāšana - viss, ko normāls cilvēks vispār nepieļautu. nožēloju, ka to gadu tā vispār pavadīju. tagad esmu laimīga, pat ļoti! tomēr ievēroju, ka katru vakaru, kā vien ir laiks klusumā padomāt, aizdomājos līdz tam visam un manī ir tik daudz negatīvisma! nekad neesmu mācējusi dusmoties, vienmēr esmu bijusi samērā nosvērta, bet nu tagad tās atmiņas tā liek asinīm uzbangot! zinu, ka pagātne jāatstāj aiz muguras, un zinu, ka to arī māku izdarīt!! bet pirmoreiz mūžā reāli ir tā, ka gribas to cilvēku uzspridzināt, tikai tad būs miers (t) atceroties visas tās šausmas, pašai raudiens nāk, cik daudz esmu zaudējusi - gan draugus, gan normālas dzīves mēnešus, arī tīri materiāli, jā.
laiks visu dziedē.. tikai es pirmoreiz saskaros ar kaut ko tik iekšēji sāpīgu un nu jau šķiet, ka vairs pat sevi nevarēšu kontrolēt (t) gribas tik vien kā laiku pagriezt atpakaļ un viņu nekad nesatikt (t)
vajadzēja man to kaut kur izlikt, savādāk vispār negulētu. varbūt dalieties pieredzē, kā sanācis ar šādām situācijām sadzīvot? vai arī vienkārši pastāstiet kaut ko labu... :-/
62
