Mani jau ilgāku laiku moka domas par nākotni. Ar otru pusi ļoti vēlamies bērniņu. Nekad neesam iespringuši, par to kas būs ja palikšu stāvoklī,vienmēr domājām, ja būs tad noteikti tā būs lemts. Bet nu jau 3 gadu kopdzīvē, joprojām ir tā teikt paveicies jeb tieši pretēji. Neplānojam, bet gribam. Tagad aizvien vairāk par to runājam, ļoti gribam, bet tā teikt tīši "taisīt" kas aptur. Nav jau tā ka ir bailes, bet it kā kas aptur, liek pagaidīt. Kā saprast, kad ir tas īstais laiks, vai tiešām pienāks brīdis, kad būs abiem jā tagad ir laiks? Negribas īsti sagaidīt 30 gadus, lai gan līdz tam vēl tālu...
Mēs esam pat vārdiņus izdomājuši, mēdzam iztēloties dzīvi ar bērnu, noskatām kādas mēbeles gribētu, ratiņus... tas viss liekās tik brīnumaini (l)
padalieties pieredzē, domās, sajūtas. Kā ir/ bija ar jums.
671
