Tu man radi ļoti bezkaunīgas meitenes iespaidu.
Atceros, kad mācījos pamatskolā, bija šādas dāmītes, kā Tu. Pāris klases augstāk. Es mācījos lauku skolā, skaitījos no, teiksim, turīgas ģimenes. Dāmītes, kuras pieminēju, zināja, var teikt - tikai manu uzvārdu. Un man jau bija zīmogs, stārpbrīžos negribēju rādīties gaiteņos, jo tur bija viņas. Ko tik es nedabūju dzirdēt, no cilvēkiem, kas mani vispār nepazina. Kamēr es, pie stingriem vecākiem augot, cītīgi mācījos un darīju mājas darbus, viņas sēdēja sētā uz soliņa un grauza "semkas" līdz vēlam vakaram un skolā neatlaidīgi pastāvēja uz to, ka esmu iedomīga, izlaista un mani vecāki par labajām atzīmēm maksā skolotājiem.
Tagad.. Ja gribi - vari teikt, ka esmu iedomīga, jo palēnām tuvojos mērķiem, pati saviem spēkiem, kamēr viņas joprojām sēž uz tiem soliņiem un aprunā vietējos cilvēkus...