Naktīs... Šaurās Vecrīgas ielās... Dzirdu seno gadsimtu soļus...
Man tuvāka vēsture/romantika, rakstītu par to, kas bija senāk, ka tagad jau arī ir bruģis, senās mājas, kas kādam atmiņās varbūt izsauc nostaļģiju pēc sen zudušāsn jaunības, bērnības.
"Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies,
Tik jautājums ir, kad tas būs un kur.
Par spīti tam, ka nelabvēlīgs liktens
Mūs katru savā pasauls malā tur.
Vai satiksimies kādā ielas stūrī,
Kuram daudzreiz būs jau mainīts nosaukums,
Vai uz mīlētāju nosēdēta sola,
Kuram blakus Vērmaņparkā lauvas skumst.
(..)
Vēlāk roku rokā staigāsim pa ielām,
Mums kā ēnas gadu simti līdzi ies.
Kamēr saule vien virs Rīgas torņiem spīdēs,
Mūsu mīlestība nekad nebeigsies."
Jā, man vairāk uz to lirisko pusi velk. Rakstītu par cilvēku likteņiem, mīlestību un to, kas dziļi sirdī. (l)