Jau vairāk kā gadu esmu kopā ar savu Lielisko vīrieti, dzīvojam kopā.
Viss ir perfekti līdz tam brīdim, kad vēlos izklaidēties ar saviem draugiem/studijbiedriem/kolēģiem un... ak, dievs... viņu neņemu līdzi vai aizkavējos. Tad mani mājās gaida nikna fūrija ar dzelzsbetona seju, kurai ir vieglāk piekāpties un izlūgties piedošanu nekā censties ieskaidrot, ka man tomēr pienākas dažas privātās dzīves druskas.
Smieklīgākais ir tas, ka, uzsākot attiecības, pielāgojos viņa izklaides grafikam - galu galā tagad situācija ir tāda, ka viņa draugus redzu biezāk nekā savus. Es neiebilstu, ka viņš izklaidējas bez manis, dažkārt es pati mudinu, lai takš nevelk mani līdzi - man sardeļu pasēdēšanā vai tikšanās reizē ar kādu vecu paziņu nav ko darīt.
Interesantākais sākas tad, kad pēc tāda gadījuma, kad, nedo' dievs, ar draugiem krogā aizsēdējos (nedaru to bieži, ja aizkavējos, vienmēr laicīgi ziņoju) kārtējo reizi mani mājas sagaida fūrija ar mīklas rulli un drūmu seju. Labi - standarts. Atvainojos un esmu mīļuma iemiesojums. Nespēju un nevaru strīdēties - nu nevaru un viss. Zinu, ka taisnība ir man, bet vienmēr klusēju. Paiet dažas dienas. Šams aizdodas darīšanās, saka, ka vakarā būs mājās. Vienpadsmit vakarā jau - ne čiku, ne grabu. Ar pēcpusi jūtu, ka nedara to, ko vajag, bet visticamākais - kādā krogā ar čomiem patērē alu un ķiploku grauzdiņus. Divi naktī - joprojām mēms klusums. Principa pēc nezvanu. Trijos naktī ieveļas viens kadrs vidēji smagā diņģī. Mīļš pēc vella, tajos dažos metros no ārdurvīm līdz guļamistabai paspēj i mīlestībā atzīties, i topošo bērnu vārdus izdomāt, i potīti izmežģīt.
Nolieku gulēt, sagatavoju rīta "pohu kokteili" un izdomāju kā pareizi ziņot par savām pretenzijām tā, lai šams neiekristu uz pusgadu depresijā.
Tad nu tā - es visu attiecību laiku lamājos par vienu lietu, nevienlīdzību. Kā man var pārmest to, ko viņš pats dara (divreiz smagāk, ilgāk, pamatīgākās promilēs)? Tra-ci-na.
12
