Kāpēc ir tā?

37

Reģ: 29.01.2009

Sveikas meitenes, šajā vēlajā pusnakts stundā :-/

Mani nomāc 2 jautājumi...

1) Kāpēc man (un gan jau, ka ir vel kādi tādi eksemplāri kā es :-| ) ir bail palikt vienai? Kāpēc bail izbeigt mokošas attiecības ar otru pusīti, kurās jau abi kādu gadu mocamies :-( Sāp sirds. Esam strīdējušies ļoti bieži un sāpīgi, šķirušies vairākkārt, bet atkal sagājuši kopā. Ir tiešām jaukas un mīļas dienas mums kopā, bet tās ir tik reti. Esmu miljoniem veidu izdomājusi, kā viņu pamest un cik nederīgs viņš man ir, bet ir tā lielā ''ķīmiskā pievilkšanās'', par spīti visam sliktajam, kas starp mums notiek un, kas mūs abus moka, bet visu laiku paliekam abi kkur pusratā - esam attiecībās, bet neesam laimīgi līdz galam, bet izšķirties nevaram :%27-(

2) Otra lieta, tāda, ka nevēlos, lai viņš mani pamet, jo tādējādi justos pazemota, nevērtīga, zaudētāja, muļķe utt, gribas man pirmajai viņu pamest, bet nevaru sadūšoties, liekas, ka, ja nu būšu vel nelaimīgāka bez viņa un pēc tam lūgšos atpakaļ? :%27-( Pirmo reizi mūžā mani ir tik smagas attiecības piemeklējušas un es nezinu, ko darit. Kā, lai sev ieskaidro, ka var būt labāk, nekā ir šobrīd...

Zinu, izklausās liels murgs un zinu, ka esmu lupata, bet nu man vajag palasīt kādu viedokli no Jums. Ko Jūs domājat par visu šo? :-( Varbūt kādai ir līdzīgs stāsts un vēlas padalīties pieredzē :-)

0
0

27.12.2011 03:12 |

Lafayeth

1080

Reģ: 29.01.2009

Ai mīļā, neesi tu tāda vienīgā, man šādas attiecības velkās jau gandrīz 7 gadus, bet vairākkārt esam sapratuši,ka viens bez otra nevaram (t) Apburtais loks :-| šad tad uznāk krīzes un pāriet,esam kā uzburti viens otram un aiziet nespējam viens no otra,stulbums :-/

0
0

27.12.2011 03:25 |

blusa

447

Reģ: 07.03.2009

Es veselu mēnesi domāju par to, kā viņu patriekt. Bet viņš aizgāja un paldies viņam par to. :-) Es pati ilgi domāju, kā to izdarīt. Protams, bija, ka it kā gribēja nākt atpakaļ. Bet es zināju, ka nav vairs ko. Nevajaga. Un tgd jūtos tik laimīga. (l)
Jūtu, ka no jauna iemīlos. :-)

0
0

27.12.2011 03:26 |

buuuuu

10816

Reģ: 29.01.2009

pilnigi liekas,ka es to butu rakstijusi... bet zini...kad pasaka,ka viss cayuri,paliek tiik labi..mes ar gajam kopaa un shkjiramies... un beigaas,kad saproti,ka viss..tieshaam es to gribu un kad pasaki to,tad ir tiiik labi:))..
vistrakaak,kas mums sievieteem maisa,ir tas,ka mes esam emocionalas,atceramies visu labo un skumju brizhos liekas,ka mums vajag to cilveku atpakalj,aizmirstam,ka vinsh bij taads un shitaads... un esam kopaa tikai tapec,ka dazhas dienas gadaa ir skaistas un par to visu laiku domaajaam... mums jabut vairak cietaakaam nekaa dzhekiem.. vinji shkjirshanaas brizhos par to nedoma un aizmirst:D

0
0

27.12.2011 03:29 |

womankind

13903

Reģ: 18.02.2010

Manuprāt, tas ir mazvērtības komplekss par sevi.
Par sevi pārliecinātai sievietei tas noteikti nebūtu tik mokoši, neizdarāmi. Viņai nebūtu bail palikt vienai, jo būtu pašpietiekama un apmierināta ar sevi.

0
0

27.12.2011 03:40 |

Michela

37

Reģ: 29.01.2009

Es jau jutu, ka būs tādas sievietes kā es, kuras iet vai ir gājušas cauri šādām attiecībām :-D

Blusa un minnika, no mūsu 4 reizēm, kad šķīramies, 1 reizi es sadūšojos un pateicu - Viss, šķiramies, pieliku punktu, bet pec 2 nedelam, vinsh saka žēlīgās vēstules rakstīt un parādīt savas skumjās acisu un ar lielām šaubām, ka kaut kas mainīsies, ļāvu mums atkal tomēr saiet kopā. :-/ Tā laikam bija mana lielākā kļūda, jo ar prātu jutu, ka viss aizies vecajās sliedēs, bet es jau pati nevareju saņemties un kā klints palikt pie sava lēmuma, žēl,ka man nebia blakus kāds, kas sapurinātu un atvērtu man acis ...
Bet jā, tad kad sadūšojos pielikt punktu, tad tiešām jutos ar pacilātu garastāvokli un biju lepna par sevim un likās, ka esmu sevi atguvusi, bet laikam bija pārāk īss brīdis pagājis un nespēju nenoticēt atkal brīnumam. :-(

0
0

27.12.2011 03:41 |

Michela

37

Reģ: 29.01.2009

Jā womankind, es Tev piekrītu, tikai kā, lai to labo? Kā, lai kļūst pašpārliecinātāka un drošāka par sevi? (t)

Kgan varu piebilst, ka strādāju ar sevi, pedējā laikā tiešām cenšos būt tāda, kāda esmu un nesatrauties, ko par to domās citi, uzdrošināties vairāk, komunicēt vairāk utt, un sapratu, ka tā es jūtos daudz labāk, tik līdz tai vēlamajai virsotnei vel ir tāls ceļš ejams.

0
0

27.12.2011 03:47 |

blusa

447

Reģ: 07.03.2009

Man tieši visi uzreiz nolika viņu manās acīs. Arī solīja mainīties, sākumā tā kā ticēju, bet visi man skaloja smadzenes. Un jāsaka paldies viņiem.

0
0

27.12.2011 03:48 |

Michela

37

Reģ: 29.01.2009

Lafayette, apbrīnoju tevi, 7 gadi (t) Mums tikai aptuveni gads šādās attiecībās un liekas, ka es sev lietu sāli brūcē, bet pati vnk noskatos no malas un neko lietas laba nespeju izdarīt, stulbums :-/

0
0

27.12.2011 03:49 |

blusa

447

Reģ: 07.03.2009

Ja ar prātu saproti,tad rīkojies. Nevajaga sevi mocīt, tak esi jauna, satiksi labāku. Atpūtīsies, varēsi veltīt laiku sev, pilnveidoties. Man šis laiks patika, draugus mazliet novārtā biju atstājusi. Varēju labot situāciju, nekad vairs tā nedarīšu.

0
0

27.12.2011 03:51 |

Michela

37

Reģ: 29.01.2009

Blusa, ir mīnuss, ka es esmu tads cilvēks, kas vairāk uz emocijām balstās un pārkāpt to slieksni un saņemties pateikt, ka viss cauri, ir tas pats, kas citam nolekt no klints :-/ :-D

0
0

27.12.2011 03:57 |

soufija

39

Reģ: 15.11.2009

kāds ir strīda iemesls un kāpēc esat atkal sagājuši kopā? kas tieši pietrūka, ka nevarējāt dzīvot šķirti?
es nevaru iedomāties par ko var gada garumā strīdēties, un tajā pašā laikā vēl atrasties viens otram blakus.
gan jau abi divi vienkārši esat pārāk egoistiski un gaidat kaut ko viens no otra. ideālās attiecībās tu esi gatavs sevi visu atdot, kad sāc skaitīt, cik esi dabūjis pretī - tad arī sāk parādīties problēmas.

0
0

27.12.2011 04:22 |

buuuuu

10816

Reģ: 29.01.2009

man bija vieglak..maneejais nekad nekad nekad muzhaa nenaaca atpakalj(iznjemot vienreiz,ka nozheloju,ka oanjemu atpakalj)... taa biju es,kas sutija zhelabainas sms:D ..bet tagad,kad pieliku punktu...jutos tieshaam tiiiiiik laimiga... ir skumju brizhos,ka gribas vinju atoakalj..bet vinsh mani noblokjejis draugos...es vinja numuru esmu izdzesusi..:D

0
0

27.12.2011 04:58 |

mmm`

1906

Reģ: 05.04.2009

kā es tevi saprotu. es pirms neilga laiciņa beidzot aizgāju no šādām attiecībām un tagad katru dienu cīnos ar sevi, lai viņu aizmirstu. nav viegli, bet ko lai dara? vai ir vērts ciest un mocīties, cerēt un ilgoties, ka kaut kas uzlabosies? tad jau labāk būt vienai un ar laiku pavērt ceļu kam labākam.
kā es sadūšojos? notika kas tāds, kas bija pēdējais piliens. un mani atbalstīja mani tuvinieki.

0
0

27.12.2011 14:54 |

Michela

37

Reģ: 29.01.2009

elizianna, es domaju, ka mums ir tāda neredzama un neizskaidrojama pievilkšanās vai ari vnk ļoti liels pieradums, jo mes runājam pa telefonu un viņš apstiprinaja, ka vinam ir tapatas kā man, ir gruti attiecibas, bet nespēj aiziet, bez maz vai tāda sajūta, ka mēs viens otram būtu pieburti, bet attiecības pa lielam mums ir gandriz vai katastrofa (t)

Stridamies par to, ka nespejam viens otram pietiekami laiku atrast, abi studejam, viņš macas, mums ir vel jaatrod laiks katrai no musu ģiemenem, dzivojam atsevišķi, lidz ar to tiekamies labi, ja 1-3 reizes nedela tikai... :-(

Maybe, ticu tam, ko tu saki...laikam man jagaida, kad bs tas paversiens, ka nu tiešām viss. Strapcitu vakar viņsman pateica, skaidri un gaiši paris lietas, kas mani apstulbinaja, un loģiski domajot, saprotu, ka nu tiešām mums vairs nevar but laimigas beigas.

0
0

27.12.2011 16:01 |

zoomzoomzoom

611

Reģ: 15.04.2010

Ja nedzīvojat kopā un reti tiekaties, tad es patiesībā tik ļoti nesaprotu problemātiku izšķirties... Manuprāt, grūtāk ir tad, ja dzīvo kopā, tad vakari ir vienam ar otru, ir naktis kopā utt. Bet to būšanu kopā un strīdēšanus caur sms un mocīšānos, es ne līdz galam saprotu... Bet tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis.

0
0

27.12.2011 16:10 |

aie Z-O

5395

Reģ: 29.01.2009

Tā ir negribēšana vai nespēšana saprast, ka kopā pavadītais laiks ir beidzies. Un piekrītu par pašapziņu un mazvērtības kompleksiem.

0
0

27.12.2011 16:12 |

Sirian

1705

Reģ: 29.01.2009

uz otro atbildot - man atkal ir otrādi. Nepatīk pamest, sāpināt, justies tā, it kā iespējams esmu kaut ko nepareizi izdarījusi. Bet, ja pamet mani, tad ir tā - es tur neko nevaru mainīt, vienīgais, kas atliek ir samierināties. Kad samierinies, tad sāc saprast, ka muļķis bija viņš, ka pazaudēja mani. Pēc tam jau nāk patīkamas sajūtas - cik labi, ka viņš aizgāja, tagad nāks kas labāks :D

0
0

27.12.2011 16:35 |

Anne Shirley

4266

Reģ: 03.08.2009

Es domāju, ka nav ko attiecības vilkt pakaļ kā beigtu kaķi.

Es jutu, ka nav un izbeidzu visu pēc nedēļas mocīšanās, kad sapratu, ka nekas nesanāks. Un tas bija labāk gan man, gan arī viņam, jo tagad man ir piemērotāks draugs un viņam ir daudz piemērotāka draudzene nekā biju es :D

0
0

27.12.2011 16:44 |

Michela

37

Reģ: 29.01.2009

Jā, laikam tā jau ir kā Jūs sakat. Esam ļoti nepiemeroti viens otram un tā cīnīšanās, grūtību pārvarēšana un stiprā ticība, ka kaut kad jau mūsu attiecibas melnā josla beigsies, laikam ir stipri lieli meli pašai sev. :-(

Laikam jānotic kaut kam labākam un jāiegalvo, ka sliktāk jau vairs nevar būt un jāliek punkts.

0
0

27.12.2011 17:28 |

Pievieno savu komentāru

Dieviete sarunas

Aptauja

Lietotāji online (10)