Jau kopš pusaudža vecuma es esmu sapratusi, ka, kad esmu ārpus mājām es pa kluso varu izlaist ēdienreizes. Es vēl mācos, bet arī piestrādāju, daudz laika pavadu ārpus mājām. Kad biju mazāka, vecāki vienmēr pieskatīja ko es ēdu un cik , bet tagad... Es varu nepaēst brokastis, izlaist pusdienas un varbūt kaut ko ieēst mājās, lai visiem izskatās, ka es ēdu. Nav tā, ka nemīlu ēdienu, bet es vienmēr domāju, kur tās kalorijas iztērēšu, vai arī speciāli cenšos to pēc iespējas ātrāk izvadīt no sevis. Jūtos vainīga, kad ēdu :'-( Tas viss no tā, ka man vecāki ir ar lieko svaru, es negribu būt tāda. Es neizskatos tā, ka es neēstu, bet liekas, ka ja ēstu, es būtu kā viņi. Man ir saulesstariņš arī dzīvē, mans draugs, bet cik esmu centusies kaut ko pateikt, kaut kas mani attur, negribas viņu apgrūtināt vai apbēdināt. Kā lai pasaka to kādam? (t)
266
