kā pārvarēt???

Nu jā, es tagad arī visu laiku domāju par to cilvēku, kāpēc viss ir tā, tad noskaņojos, ka viņš ir lohs un nav vajadzīgs, bet tulīt jau atkal izdomāju, ka varbūt vēl nekas nav zaudēts
Un tā stulbā sajūta ... tā tracina. 8-)
Plānoju beidzot atpūsties ar draudzeni, bet līdz tam sēžu un sev nervus bendēju :-/
bet nu ne tas vien pārdzīvots!! Šitais arī būs laika jautājums.

Tu taču tiko sūdzējies, ka vairs nejūties laimīga attiecībās... :-(
Cik saprotu ir pagājis pavisam neilgs laiks.
Attiecības taču jāizsāp, savādāk netiksi tālāk.
Pāries! Būs labi! ;-) :-)

vēl nevaru un neesmu pārvarējusi, jo ir pagājis tikai 1.5 mēn..
šķiršanās bija it kā abpusēja un arī sāpīga.

cenšos tikt ar sevi galā. par laimi šo periodu man ir sanākusi visāda skriešana un arī darbā iekrita sparīgākais periods.

kamēr dzīvoju kopā pie radinieces un vakaros neesmu viena, tad ir daudz vieglāk.
līdz ko esmu viena, tad uznāk pinkšķis un liekas, ka nevarēšu tam tikt pāri.

sarunājām, ka kontaktus vispār neizturēsim. bet nu mūs saista kopā viena lieta un sanāca ar vēstulēm apmainīties, kā arī viņš neizturēja un piezvanīja.
runājām, ka abi it kā nožēlojam šķiršanos, bet nu nezinam vai pastāv atpakaļceļa.
šķiet, ka ar katru dienu paliek grūtāk, nevis atvieglojumu justu :-/

Alkohols :)

nu vispār jau man bija tāda viegluma sajūta (l),neko nevajadzēja,ne brākt ne piņņāt un varu 100% apgalvot,nafig man kādu,baig feini ka var ar visiem flirtēm un just brīvības garšu :-D,vnk izbaudi to

nu jā, es šobrīd principā esmu viena, tad ir ļoti grūti, esmu cilvēks, kam vajag sabiedrību šādos brīžos. Ja man nebūtu mazais, tad droši vien uz pāris dienām pie draudzenes aizbrauktu padzīvot.

(t) es ir dīvaina,man patīk būt pilnīgi,galīgi vienai,pat kaķi nevajag :-D

Pirms diviem mēnešiem es te rakstīju super pozitīvos tekstus, kā pārvarēt šķiršanos. Tagad esmu pati ieslīkusi nelabojamā stāvoklī.

Mēs izšķīrāmies, viņš aizgāja pie citas. Tad salabām, viņš solīja mainīties, prasīja, lai dodu laiku, tad es uz pagātnes kļūdām balstoties sataisīju scēnu, nedevu laiku mainīties, pasūtīju elle, sarunāju uz pasaules briesmīgākās lietas, tad atvainojos, palūdzu pirmo reizi mūžā piedošanu, saņēmos pajautāt, vai mana kļūda būtu labojama uz ko saņēmu atbildi NĒ.. tad nu tas NĒ tagad man stāv visu laiku acu priekšā. Visvairāk man ir bail, ka ir identiska situācija, kāda bija, kad ar mani sāka veidot attiecības, negribu, lai viss, kas tagad notiek, vēsture atkārtotos un pēc pusotra gada vai vienalga, kad attiecībās būs krīze neskatoties uz visu NĒ un lepnumu skrien atpakaļ, jo tā bija arī mūsu attiecībās ar viņa ex, jūtos bez gala un malas tizli.

Pirms tam man ballīšu periods palīdzēja, jo arī šķiroties es zināju, ka rīkojos pareizi, tagad jūtos kā muļķe, ka kļūdījos + vakar vēl pataisīju sevi par pakaļskrējēju. Nu neko jādzīvo tālāk. Ļoti ceru, ka ar Janvāri būs darbs, tad es strādāšu maksimāli daudz, tā lai redz tikai darbu un gultu.

Un izraudāties vajag, citādi tas visu laiku sēž iekšā! Veiksmi, dzīve turpinās :-) (tik stulbi to teikt, ja pašai šķiet, ka tā ir apstājusies)

neaizmirsti KA VIŅŠ AIZGĀJA PIE CITAS!!!! NEAIZMIRTSTI, KA TU VIŅAM DEVI IESPĒJU!!!
Man te viens čalīts arī teica, lai es tikai viņu nečakarējot ,lai kārtīgi izdomāju vai esmu gatava un, ka otro iespēju viņš nevienai nedodot.. un kas tagad? Piečakarēja mani, pats pasaka, ka nav gatavs un nezina ko grib un palūdza pauzi :-D :-D :-D

Jā, arī tagad ir atpakaļ pie tās pašas citas, viņa uz līdzenas vietas paņēma atpakaļ, neskatoties, ka pirms tam viņu izmantoja kā plāksteri un aizskrēja atpakaļ pie manis. No vienas puses es saprotu, ka cilvēks, kurš tiešam negribētu zaudēt cīnītos, nevis skrietu pie katras, kura ņem atpakaļ, bet no otras tā jobnutijā (atvainojos) sirds konkrēti jauc galvu!!! + es labi saprotu, ka tagad runa iet (zinu, ka runa neiet) par principiem nevis kaut ko citu.

Visgrūtāk jau laikam ir atteikties no pieraduma, ka trīs gadus kāds ir bijis līdzās. Vienkārši grūti sākt dzīvot atkal no jauna tikai sev un rēķināties tikai ar sevi. Kāpēc tai pirmajai lovei tik sāpīgai jābūt???!! Brrr.... ceru, ka drūmais ziemas periods paskries ātri un parādīsies kaut kāds progress viņa aizmiršanā ;-)

Nu man arī ir bijis, kad dusmās pasaku NĒ! Un , tad to nožēloju un aizmirst, ko attiecīgais cilvēks nodarījis.
Nu šoreiz es nepateicu NĒ!! Lai nenožēlotu neko, labāk, lai viņš pirmais pasaka NĒ!, nekā es.
Un tā jau ir šobrīd man vienkārši žēl to cik labi bija ar viņu un, ka tā nebūs, bet galvenais nenokārt galvu un noteikti dzīvē kāda salauzīs sirdi viņam :)

Nebija jau man arī nekāds eņģelis, ne jau tāpat vien atkārtoti dusmās pasūtīju, pagātnes kļūdas tiešām iedragā uzticību nākotnē, bet neko darīt :-) Gan ja tā abiem mums ir labāk :-)

Jāatrod nodarbošanās, jo man plāksteri kaut kā nepalīdz, jāatrod kaut kas ar ko aizpildīt laiku un tad jau aizies :-D

Es tev arī vēlu veiksmi, lai viss izdodas :-)

Nu plāksteri man nevajag, sev tuvumā ne vienu džeku negribu redzēt! :D
Būs labi! Jau 3 diena un kļūst labāk! :P
Tev tāpat!

Puishiem tapat kadreiz klajas. Ja mani vienreiz pasuuta ta teikt, tad otra iespeja vairs nav. Nevajag nemaz pargulet, pietiek ari ar vienu kaisligaku pabucosanos, un, ja nekada sakariga attiecibu turpinajuma nav, tad nakotne ari nebus.