Labvakar, dāmas! Īsti nezinaju kura no sadaļām, lai rakstu savu stāstu! Sekss, attiecības, vīriesi, problēmas un klapatas, - no tā visa ir pa bišķiņam, un tas viss ir tadā putrā, ka galva jau sāk kūpēt! Pat nezinu, ar ko lai sak, lai savu sakamo izklāstītu pēc iespējas loģiskak un saprotamāk. Laikam jau jasāk pēc hronoloģijas ar pašu sākumu. Iekārtojos jauna darba vietā, un no ta brīža miera manā dzīvē nav. Darba uzmanību saka pievērst kāds kolēģis, sakumā tas bija ta joku līmenī ar diezgan bernišķīgiem jokiem un piekasīšanos pie jebkuram manām darbībam, teiksim tā pat citi ievēroja ka garām man viņš nekādīgi nespēj mierīgi paiet turklāt jau acīs viņa bija lasāmas tādas dziksteles! Pašā sākumā kādu laiku es viņu organiski ciest nevarēju, jau pa gabalu izdzirdot viņa balsi man viss iekšās sagriezās un es klusībā lamājos kāpēc tam ērglim nevarēja būt brīvdiena, es nespēju mierīgi strādāt zinot ka kaut kur aiz stūra viņš noteikti stāv un vīzdegunīgi lūr uz manīm! Un tad es pieķēru sevi, ka laikam ritot es sāku piespēlēt viņam, īsti pat neapzinoties sāku uz smaidiem atbildēt ar smaidiem, uz flirtu ar flirtu, un jau pienāca laiks ka es lidoju uz darbu cerībā ka viņš tur būs pat nepiedomajot par to ka viņš mani ir piesaistījis bet vienkarši zinot ka ar viņu būs jautra darba diena! Turklat tajā brīdī es pat nepadomāju ka tas viss var izvērsties par kaut ko vairāk jo viņš bija un ir attiecībā ar citu kolēģi un dzīvo ar viņu kopā. Kaut gan šeit ir japiemin fakts ka viņu attiecības nav diez ko stabilas un visai tai dzīvošanai kopā ir materiāls aspekts, un tās nav tikai mana jūtu pārņemtās galvas iedomā bet jau apkārt visi runā ka viņu kopā būšanai nav vairs ilgs laiks kopā lemts jo skandāli jau no mājām tiek ņemti līdzi uz darba vietu! Un ja tā paskatās no malas viņu savstarpējās attiecības man parādās aina kā bija man ka pēc ilga laika kad dzīvoju ar vienu no saviem puišiem jūtas pazuda bet bija tās bailes palikt vieniem pieradums un mēs uz otru sapūtamies par katru sīkumu un kašķi meklējām uz līdzenas vietas un jau vienam pret otru parādījās izteikta nepatika, nu lūk tādas arī paslaik izskatās viņu attiecības. Nu lūk tādejādi es arī iedomāties nevarēju ka viņš velas ko vairak par flirtu no manis un ka es varēšu kādreiz arī saņemties uz ko varirāk, tāpēc arī drošāk un atklātāk sāku ar viņu flirtēt jo tas taču tikai tā vārdu, frāžu līmenī. Tad mūsu kontakts sāka kļūt saturīgāks ja bija iespēja brīvā laikā neviena netraucēti mēs sēdējām un pārrunājām jaunumus politikā, sportā, darba vietā utml. Teiksim tā sākām justies vairs ne kā draugi bet labi draugi! Un tad kādā no sīm pļāpāsanas reizēm sanāca tā ka mēs sākām skūpstīties, zinu skan diezgan smieklīgi bet tas bija kā filmās ne es ne viņš to neuzsāka pirmais bet mēs gluži instinktīvi pievilkamies viens otram klāt un tas viss beidzās ar kaislīgāko seksu manā mūžā. Kad tas beidzās mēs ātri un apmulsuši pašķīramies īsti pat nepārunajot ar viens otru neko vien pajokojām ka darba telpās pēdējā laikā ir ļoti karsti un derētu priekšniecībai ieteikt lai uzstāda jaunus kondicionierus un devāmies katrs uz savu pusi! Nākamāja dienā ierodoties darbā es velējos no kauna zemē ielīst, jo nekad nedomaju ka spētu uz ko tādu uzdrošināties un ka viņš noteikti būs padomājis ka esmu nedaudz pavieglas uzvedības. Mēs satikāmies ar acu skatiem un viens otram kautri uzmaidījām un viss. Viss līdz iespējai atkal palikt divatā nepieminot to kas notika iepriekšējā naktī mēs atkal sākām pārunāt ikdienas notikumus un tas viss jau kā pēc tradīcijas beidzās ar sexy time. Un tā tagad ir pie katras mazākās izdevības jau vairak kā pusgadu noteikta laikā vietā mēs esam kā ideālākais pāris, tas nav tikai pliks sekss mūsu starpā ir viss kā starp dieviem cilvekiem kas ir attiecībās sarunas, reizēm muļķīgi un jautri kašķi, bet tas viss diemžel vai par laimi ir tikai mums diviem zināms un tikai noteikta laikā. Un tieši ta iemesla dēļ es psiholoģiski jūtu ka brūku kopā. Jau zināms ka attiecības kolēģu starpā ir reti veiksmīgas kur nu vēl ja es skaudri apzinos faktu ka esmu gandrīz mīļākās statusā, ko nu tur gandrīz es tiešām tāda pašlaik esmu kaut gan pati esmu simtsreizes domājusi ka nekad mūžā nepiedotu otram cilvēkam krapšanu un nekad nebūšu ta ar ko krāpj. Un es jau padsmit reizes visu apdomajot un loģiski apsverot svēti nosolījos pielikt tam visam punktu, bet tiklīdz es nonaku viņa tuvumā man pilnīgi kājas ļimst un vēderā viss apgriežas otrādi un smadzenes atslēdzas, visa mana loģika, tju tjū vējā. Es spēju tikai smaidīt un grimt viņa acu skatienā. Pat darbā censoties izvairīties no viņa pilnīgi liktenis liek man iet tur kur ies viņš kautgan es varētu iet pa desmitiem citu gaiteņu es noteikti intuitīvi aizeju turp kur pretīm nāk viņš. Un kad pienak laiks kad esam palikuši divatā esmu jau aizmirsusi savus solījumus sev sūtīt viņu ratā. Savā starpā mēs nekad neesam pārunājuši attieksmi vienam pret otru viņa attiecības ar dzīvesbiedreni, teiksim tā mēs esam draugi tad spontani notiek sekss un mēs atkal sakam runāt par visu kas tik notiek apkārt tikai ne par to kas darās starp mums. Es jau cerēju k a vienu brīdi viņš pats tam pieliks punktu kad viņa mīļota sāka pievērst mums pastiprinatu uzmanību, un viņš pats kā jau izteikts babņiks bija savu trofeju ieguvis un varētu likties mierā, bet ta kā klolēģu starpā neviens pat nespēj aizdomāties kas notiek, tas viss kaut kā nomierinājās, un kaisle nepazūd vēl aizvien es jūtu kā viņš dedzina mani ar saviem skatieniem un sekss ir vienkārsi debešķīgs un jūs varbūt smiesieties bet es jūtu ka tur ir kas vairāk, esmu bijusi attiecībās ar partneri kad mēs viens otram ta it kā simpatizējam un seks ir labs bet tur jutās ka ta ir vienkārši fiziska iekāre, bet šeit es pat nezinu kā lai izskaidro es jūtu ka neesmu viņam tikai kā izklaide, pieskārieni viss viss ir kaut kā dziļāk ir kaut kāda cieša saikne. Un turklat es fiziski jūtu ka seks ar to otru viņam ir reti. Bet es neuzdrošinos kaut kā ievirzīt mūsu sarunas par tēmu „mēs”, jo tas viss varbūt ir tikai manas iedomas un tad viņš sabīsies ka es sāku to uztvert pārak nopietni un tad beigsies mūsu draudzīgās sarunas ar bonusiem. It ka jau varētu ļauties liktenim un lai viss iet pašplūsmā, pašlaik darba vietā aizsācies reorganizācijas proces un iespejams mums būs krasi preteji darba laiki un mums nebūs ne mazākās iespējas satikties bet no otras puses es zinu ka man ir ar to apņemšanos ja es uzināsu ka nestrādasim kopā es kaut no ādas laukā līdīšu bet atradīšu iespēju kā visu pakārtot ta ka mūsu darba laiki sakrīt. Pēdējā laikā es jūtu ka esmu laimīgakais cilvēks uz pasaules šajos kopā būšanas brīžos. Un manī tagad cīnās divas sievietes it kā, Viena tā loģiskā kas saprot kolēģe, mīļākā visa šī situācija jau sākotnēji ir lemta nebeigties ar happy end un ir galīgi aplama nepareiza un varētu pat teikt neētiska , un man vienkārsi vajadzētu vai nu to visu mest pie malas vai uztver tikai kā izklaidi un es ticu karmai un zinu ka man tas viss dzīvē var atspelēties un tā otra kura ir gatava kaut ar galvu skriet sienā lai katru iespējamo minūti būtu viņa tuvumā, kura jūtas kā samīlējusies padsmitniece. Pat sarakstot uz papīra plusus un mīnusus vienalga pat ja mīnusi ir daudz vairāk viens liels pluss ir mana sirds, kas lūzt vai pušu no šīs „ziepju operas” par ko tagad izvēršas mana dzīve!
Lūk, tādu es te romānu esmu sarakstījusi es pat nezinu ko īsti es vēlējos teikt un vai lūgt padomus. Varbūt vienkārši es gribēju izkratīt savu sirdi, jo tā kā labi draugi arī ir mani kolēģi man nav ta neviena pie ka griezsties bet tas viss no iekšienes mani ta grauž. Un ja kāda vērsīsies pie manis ar pārmetumiem par to mīļākās padarīšanu, tad jau sakotneji izskaidroju ka es pazinos ka tas ir slikti, lai arī viņa un dzīvesbiedrenes attiecības arī nav oficialas un rožu ziedlapiņām klātas.
7
