Man arī ir līdzīga problēma. Tiesa, tai ir divas galvenās izpausmes - pirmā ir tāda, ka es neprotu uzturēt sarunu ar mazpazīstamiem cilvēkiem. Otrā, ka bieži vien kompānijā, kurā risinās saruna es klusēju un neko nesaku, jo nejūtos ērti arī tad, kad it kā ir ko teikt.
Jocīgi, jo esmu strādājusi apkalpojošajā sfērā, tur nav problēmu. Nav problēmu arī intervijās. Prezentācijās šobrīd (augstskolā) ir kā kuru reizi, bet to pamanījusi biju jau vidusskolā, ka man ir ļoti dažādi. Reizēm raustās valoda, reizēm, citā priekšmetā un ar savādāku auditoriju jūtos brīdi un varu pļerkstēt stundām ilgi.
Es gribētu zināt, kā var uzturēt sarunu ar mazpazīstamiem, tikko iepazītiem cilvēkiem. :D Goda vārds, man uznāk panika, ja jāpaliek ar kādu divatā. Ar paziņām reizēm cenšos tikties tikai tad, ja būsim vismaz trīs cilvēki. Atbrīvoties varu tikai ar dažām tuvākajām draudzenēm. Bet nu elementārs piemērs - nesen atbraucu pie draudzenes uz darbu, tur bija arī viņas puisis. Draudzene gribēja uz pāris minūtēm aiziet vien nomazgāt rokas WC, palūdza mūs pagaidīt, bet man sākās trakākā panikas lēkme, ko es tagad darīšu, ko teikšu? :D Labi, ka viņa tomēr to izdarīja, kad puisis jau aizgāja. Reiz, kad biju līdzīgā situācijā, steigšus izņēmu no somas telefonu un tēloju, ka jāatbild uz svarīgu e-pastu, tikai lai nesanāktu neveikls klusuma brīdis. Nožēlojami, bet tā nu tas ir, neko nevaru padarīt. Nav ne jausmas par ko runāt, ko teikt, kā uzturēt sarunu.