Neatbildēšu un nediskutēšu te ar pusi no "gudru gudrajām", kas visu zina vislabāk, bet padalīšos ar pieredzi.
Te jau viena meitene diezgan detalizēti visu uzrakstīja, tātad no pieredzes.
*Ja zini, kādu konkrēti šķirni gribi ņemt, tad ļoti ieteicams izlasīt par šīs šķirnes suņiem visu pieejamo informāciju, jo visi suņi nav vienādi;
* Ir jābūt ļoti pārliecinātam par savu rīcību ņemot suni, jo viņš pie tevis dzīvos 15 līdz 18 gadus;
*Suns prasa ļoti lielu uzmanību un laiku, vismaz līdz brīdim, kamēr tiek izskolots un izaug no kucēna par lielu suni;
*Izdomā, kur suns dzīvos - iekšā vai ārā, un tad pieņemot lēmumu jāizveido viņam attiecīgā vieta - vai tā būs vesels pagalms, viljērs, vai arī būsiet sadistiski saimnieki un liksiet suni pie ķēdes.
*Suni var vest laukā jau no pirmās dienas, ja arī nav potes, tikai nevajag vazāt apkārt pa visām iespējamajām vietām;
*Suns prasa salīdzinoši lielus izdevumus - pārtika (ja barosi ar profesionālu barību), medicīniskās manipulācijas, apmācības, suņu būda, bļodiņas, utt.
*Sunim jāvelta ļoti daudz laika - 4- 6 stundas dienā ir minimālais;
Un, ja ņem kucēnu, tad rēķinies, ka būs daudz šmuces sākumā - šis tas sagrauzts, šis tas pazudīs, bet vismaz es nekad par šīm lietām nespēju dusmoties, jo viņš vienmēr tāāā paskatījās, ka visas dusmas vējā. :D
Taču visam uzskaitītajam ir viena lieta, kas atsver visu - tā ir neizmērojami lielā suņa mīlestība pret saimnieku :)))
Un jāpiekrīt te vēl kādai, kas teica - suņi nav stulbi, viņi ir tik gudri, cik gudrs ir viņu saimnieks.
72
