Mēģināšu pietiekami īsi aprakstīt radušos situāciju.
Ar savu vīrieti esmu kopā 3 gadus. Nekad nebiju pat domājusi par krāpšanu, kur nu vēl to darījusi. Bet mans vīrietis jau pirmajā kopā būšanas gadā mani sāka krāpt - morāli, sarakstīties ar citām sievietēm, bijušajām, turklāt tur figurēja ļoti nepatīkami teksti. Tas atkārtojās un atkārtojās kaut viņš redzēja, ka es ciešu. Es pat nesaprotu kāpēc to visu pieļāvu, mīlestība, pieradums, stulbums? Viņš pat gandrīz [fiziski] piekrāpa mani ar labāko draudzeni, bet par laimi mana draudzene man tiešām izrādījās Draudzene.
Un tagad ir noticis tā, ka pirms kādiem 3 mēnešiem nejauši satiku vīrieti. Sākumā bijām vnk draugu, varējām runāt par viskko. Līdz pēdējā tikšanās reizē, viņš mani noskūpstīja. Nerunāsim par sajūtām, man gandrīz zeme zem kājām pazuda. Trakākais jau ir tas, ka man viņš sāk ļoti ļoti iepatikties, arī es viņam. BET mēs abi esam aizņemti, abi baidāmies spert soli viens otram pretī.
Es nezinu ko iesākt. No vienas puses gribu atriebties draugam par visu nodarīto un krāpt, krāpt bez sirdsapziņas pārmetumiem. No otras puses gribu viņu pamest, bet ir tik ļoti bail, ja nu es kļūdos? Ja nu tas ir neatgriezeniski un pēc tam cietīšu vēl vairāk?
Otru puisi uz neko nespiežu, pat netaisos to darīt. Pagaidām esmu nolēmusi paciesties, paskatīties, kas norisināsies manās attiecībās, ja nekas nemainīsies un centība būs tikai no manas puses, iešu prom, bet droši vien pavisam prom, no abiem vīriešiem.
Es pat nezinu kāpēc šo rakstīju, laikam gribēju tā kā akmeni no sirds novelt, bet gribu dzirdēt arī Jūsu viedokli.
Tām, kurām menopauze, PMS vai MR, kuras te parasti uz visiem purkst un apvaino, lūdzu neizteikties. Negatīva kritika ir veselīga, bet tai jābūt pamatotai!
181
