Atbrīvošanās no aizvainojumiem

Njaa.. no aizvainojumiem noteikti vajag atbrīvoties, cik nav dzirdēts, ka tas ir pamatā visvisādām saslimšanām.
Man par laimi tāda iezīme nav - tieši izteikta ļauna prāta neturēšana. Vispār nemēdzu kultivēt negācijas, jo saprotu, ka tas neko labu nevienam nedod. Varbūt Tev ir citas domas, ka kādam ir tagad labāk, ka neesi piedevusi, vai Tev nav svarīgi, lai viss ir labi un skaisti!

es zinu , ka negācijas neko labu nedod, reizēm tā sāp galva no šīm domām..negribas šo gadu noslēgt uz tik negatīvas nots..

Kas tad Tev traucē tās domas aizmest? Paskaties uz savu problēmsituāciju no citas puses!
Kas Tev tika pāri darīts - pameta, nodeva, aizmirsa?

tie aizvainojumi ir krājušies gadiem. uz dažādiem cilvēkiem..
es pat nezinu , kas man traucē...

Tev ir kāds nodarījis pāri un Tu nevari tikt galā ar to, jo nesaproti - "Kāpēc? Vai Tu to biji pelnījusi?"
Tad, kad sapratīsi, ka nebiji to pelnījusi un ka ar Tevi viss ir kārtībā, un Tev nav jāuzņemas atbildība par citu cilvēku rīcību, tad iegūsi mieru.
Ja kāds saka, ka Tu esi muļķis, tas Tevi nepadara par muļķi, tas atklāj tā otra cilvēka pasauli, to, kādas sliktas domas šis cilvēks sevī glabā. Un tā ar visām citām sliktajām lietām, ko citi pret Tevi virza.
Ar dusmām un aizvainojumu neko nepanāksi, drīzāk sūti šim cilvēkam labas domas (zinu, tas ir ļoti grūti).

Ir lietas ,kuras laikam nevar aizmirst,bet piedot gan es ieteiktu.Laika gaita dzive vel bus noteikti kaut kas tads...ta nasta var klut par loti smagu!
Galvenais neanalizet,kapec tas un tas...!Esmu ieverojusi,ja sak analizet,tad viss vel klust tumsakas krasas! |-)

Arī interesē īstenībā kā tikt no tādām, nepatīkamām sajūtām vaļā, kad nevar aizmirst pāridarījumus. :D Ilgs laiks pagājis, teorētiski esmu piedevusi, reāli arī, jā. Bet... Tā griež vēl... (t)

Ir divas lietas, kas manī tur aizvainojumu jau ļoti daudzus gadus.
Aptuveni, 7 gadi jau pagājuši. Vēl joprojām nespēju aizmirst.

Jordana- tu radīji ''cerību staru''. :D
Par ko tev ir aizvainojums? (t)

cloo, negribēju tā izdarīt.
Par draudzību un par ģimenes lietām.

Jā, man ir līdzīgi. Ir lietas, ko nevar ne aizmirst, ne piedot, atliek vien sākt mācīties ar tām sadzīvot!

Un atbrīvoties no aizvainojuma arī man nesanāk, lai arī kā censtos, tas tiešām ir grūti un drūmi :-/

Man arī ir šāda problēma. It kā liekas, ka prātā esmu piedevusi un viss kārtībā, bet dziļi sirsniņā kaut kur vēl nevaru pārdzīvot. :-/

es atkal nezinu, kā pieņemt to, ka ir bijuši aizvainojumi no cilvēka, kas it kā mani mīl. jo tas sāp visvairāk, tas taču nav kaut kāds tur bandīts uz ielas, tas ir tuvs cilvēks. un ja tuvs cilvēks, kam esmu atvērusi iekšējo pasauli, tajā iespļauj, tas ļoti grauj pašapziņu, visu, visu.

atvēli kādu vakaru sev, kad neviens nav mājās un netraucē, paņem papīru un raksti raksti raksti visu kas iekšā, viesiem tiem cilvēkiem kam gribi ko pateikt uzraksti šai papīrā,izlādējies tā pamatīgi. tad paņem svecīti un sadedzini šo lapu skaties liesmās papīra un domā sajūti ka ar katru liesmu dūmu viss aiziet prom, sadegšo aizskalo ar ūdeni ar sajūtu ka vis aizskalojas un tu paliec tukša brīva, beigās vēl nosaki ka tu piedod visiem, un lai viņiem veicas.

paldies par ieteikumiem un pieredzēm, prieks, arī , ka neesmu tāda vienīgā :-)

Manuprāt, palīdz tikai laiks.... Centies domat, ka neviens nav ideāls, katram ir tiesības kļūdīties, dažreiz cilvēki sastrādā muļķības nevis aiz ļauna prata, bet gan aiz neattapības, nezināšanas vai vienkarši muļķības pēc, varbūt tas kaut nedaudz palīdzēs.