Sveikas. Atkal drūms vakars. Jau sen vēlējos kādā forumā izlikt savu sāpi un varbūt pat atrast cilvēkus, kurus skar tāda pati problēma, kā man. Tātad, sāksim ar to, ka man ir 18 gadu, un visa problēma jau sākās, kad sākās puberitātes vecums - pirmās formiņas un tā tālāk. Nebiju nemaz pamanījusi, kad jau kļuvu apaļīga, biju saņēmusi aizrādījumus no vecākiem, ka vajadzētu nedaudz mazāk ēst, bet to nemaz neņēmu vērā, likās, ka viss ir normāli, ļoti resna nebiju, jo man ir diezgan masīvi kauli no dabas, taču kaut kā attapos, ka tomēr ir par daudz, sākās ļoti lieli kompleksi, veikalos kabīnēs gribēju raudāt no stīvēšanās ar biksēm, nemanot 14 gados kļuvu par apalīti ar ~ 74kilogramiem, sāku neēst pēc sešiem un tā tālāk, ka aizrāvos ļoti, ka pat likās, ka slimojot, kad jāēd zāles - tās mani uzbaros. Viss likās tik ļoti barojošs, un protams ballītes, cigaretes, alkohols, stress, viss darīja savu, arī bez divpirkstu dienām neiztikt, tā nu ap 15/16 gadiem jau nokrittos līdz ~ 58kg, tolaik vēl domāju, ka esmu resna (patiesībā tagad skatoties bildes, biju vienkārši perfektā augumā - nebiju kaulaina, bet tieši viss kā vajag!). Tad sākās komplimenti, apbrīni, vecāki teica, ka pietiks, lai ēdu normāli, katru dienu aiztādīja, ka sabendēšu sevi šādi, protams, pastiprināta uzmanība no puišiem un tā tālāk. Tad tā pamazām kaut ko sāku apēst, tad varbūt kādu konfektīti. Bet šī problēma ir bijusi vienmēr. Ja kaut ko apēdu, tad nepietiks ar vienu gabalu, vajadzēs vēl, vai arī ja kādu pusi dienu neko neēdu, tad arī visu dienu neko nevēlos. Taču tagad jau pēdējo gadu cīnos ar savu lielāko ienaidnieku - kompulsīvo pārrēšanos. Es tik ļoti daudz, ko zinu, ka tas bendē visu veselību, bet ja es sāku kaut ko apēst (tas nav katru dienu), bet bieži, vismaz 1x nedēļā noteikti, ka man ir tāds kā prāta aptumšums, ēdu visu, kas vien mājās ir. Pretīgi to teikt, taču to es slēpju no apkārtējiem cilvēkiem. Visu laiku saku, šī pēdējā reize, šī pēdējā reize, es vienkārši nevaru apstāties. Un nevajag teikt, ka gan jau tie ir nieki - NAV! Es kādā pusstundā varu norīt 2 šokolādes tāfeles, veselu paiku maizes, sieru, zupu, vārdu sakot - visu ko. Pēc tam vainas apziņa, šaustu sevi. Un goda vārds, es mēģinu visu ko. Vislabāk es jūtos tad, kad visu dienu esmu aizņemta, nodarbojos ar kaut ko citu, bet kā mājās, neviens cilvēks neredz - tā aiziet! Tāpēc visu laiku cenšos plānot kaut ko ārpus mājas, bet tāpat, es nevaru vairs šo izturēt - bonusā nāk nogurums, apātija, un, protams pretīgs augums, kompleksi un 67kg komplektā. Tāpēc, lūdzu, lūdzu, meitenes - sakiet, ko lai es pie velna daru? :/ Man ir kauns lūgt kādam palīdzību un naudas, lai ietu pie psihologa - arī nav. :-/
78
