Esmu jau ipriekš rakstījusi par savu problēmu. Ar savu vīrieti pavadu pašus laimīgākos brīžus, ļoti mīlu viņu. Bet pēdējajā tikšanās reizē nolēmu izrunāties, kas ar mums notiek. Skaidi un gaiši pajāutāju- vai Tu mani redzi savā nākotnē, viņš atbildēja- nē, mums ir labi, bet es negribu nopietnas attiecības, un nākotnē nekas nemainīsies. To nakti pavadīju raudam viņam blakus, saprotot, ka tā ir mūsu pēdējā nakts. Biju nolēmusi vairāk netikties, kaut gan viņš grib (kāda velna pēc?!) Redzu, ka neesmu viņam vienaldzīga. Bet es nespēju bez viņa, tāpēc cīnīšos- turpināšu tikties, kaut arī zinu, ka vēlāk cietīšu vēl vairāk. Nevar tik vienkārši palaist vaļā cilvēku, kuru mīl...