Pēc šīs parakstu vākšanas būtu nevis referendums jārīko, bet atbilstošajām institūcijām jāizvērtē attiecīgo amatpersonu atbildība par nacionālā naida kurināšanu lielā mērogā.
Ja iepriekšējā parakstu vākšana par pakāpenisku pāreju mazākumtautību skolās uz latviešu valodu bija sabiedrības integrācijas politika (jo diemžēl daļa jaunatnes nav spējīga sazināties valsts valodā pat elementārā līmenī), tad šī parakstu vākšana par otru valsts valodu nav nekas cits, kā nacionālā naida kurināšana, jo kā mēs visi redzam pēc savākto parakstu skaita, kas nav pat 1/10 daļa no vēlētājiem, tad tā nav sabiedrības kopējā vēlme vai vajadzība, bet gan atsevišķu amatpersonu vēlme.