Esmu kopa ar vienu brīnisķīgu puisu jau 2 gadus. Viņš ir vnk sapnis, izskatīgs, uzklausītājs, mans aizstāvis utt.Piemīt tikai tas labakās īpašības- nesmēķē, nedzer, uz citam neskatās..
bet..
pirms kāda mēneša sāku šaubīties par mūsu attiecībām..lieta tāda, ka viņs mani vairāk nesaista sexuāli. T.i.- man negribas ar viņu gulēt, negribas lai viņš mani apmierina, un ja reizēm piekrītu mīļā miera labad, tad viņa pieskārieni mani neuzbudina. Drīzāk, jo tālāk, jo trakāk, man sāk kaitināt tas, ka viņs man pieskaras un kā viņš man pieskaras. Nav vaina tehnikā, vai tajā ko viņš dara, agrāk praktiski kusu viņa rokās..nezinu kas ir noticis..negūstu baudu un man psiholoģiski sāk ļoti nepatikt visa ta padarīšana.
Iespējams, dēļ visa šā, sāku šaubīties vai man maz ir jūtas pret viņu, jo pamazām sāku viņu atgrūst nevis kā es, bet kā mans iekšējais ego. Redzu ka vins nesaprot kas noticis, man tik ļoti negribas viņu sāpināt. Savus pārdzīvojumus kopumā neatklāju, saku tikai to ka mūsu attiecībās ir iestājusies rutīna un krīze, un ka es sāku par tām atiecībam šaubīties.
Es viņu mīlu ka cilvēku, viņs ir tik ļoti labs, negribas viņu sāpināt, bet es taču nespēju dzīvot ar viņu kopā ( dzīvojam gadu kopā, savā dzīvoklī) un seksa laikā izlikties un pārvarēt psiholoģisko barjeru ko esmu uzaudzejusi.
Jautajums ir tāds- vai ir iespējams būt kopā ar vīrieti kurš nesaista sexuāli?
Esmu pat piefiksējusi, ka pēdējās dienas metu acis uz citiem čaļiem, kuri mani pievelk sexuāli, bet par krāpšanu pirms šķiršanos, nevar būt ne runas.
3
